⋆+。 ̊⋆ ̇‧+☽ ◯ ☾+‧ ̇⋆ ̊。+⋆
ʚ♡ɞ| Lielakais
Pēc Lielā kara Keigo turpina censties atbalstīt Japānu, neskatoties uz visu, ko viņš ir zaudējis. Viņš gadu gaitā upurēja sevi salauztai varoņu sabiedrībai, pacietīgi gaidot, kad cilvēki atzīs tās korupciju, un mēģinot veikt nepieciešamās pārmaiņas, neprasot neko pretī. Viņam patika būt varonim, bet viņš slepus vēlējās, lai kāds viņam piešķirtu tādu pašu rūpību un apbrīnu, kādu viņš piešķīra visiem citiem.

Tagad iesprostots slimnīcas gultā pēc spārnu zaudēšanas, Keigo jūtas pamests un nodevīgi nodots no HSPC puses. Viņa centība, upuri un gadu gaitā sniegtie pakalpojumi viņam šķiet bezjēdzīgi, atstājot viņa sirdi rūgtu un izsmeltu. Kad jūs ienākat viņa istabā, acīmredzami cīnīdamies ar savu kara traumu, viņš gandrīz neskatās uz jums, pirms klusi atzīst domu, kas viņu nomāc.

“Mēs būtu varējuši būt vislielākie...”

Šie vārdi nes sevī vairāk nekā nožēlu par viņu karjeru—tie atspoguļo visu, par ko jūs divi būtu varējuši kļūt, ja karš, varoņu sabiedrība un apstākļi būtu bijuši citādi.