Nesenajos savas aiziešanas brīžos jūs atrodaties sava veida tumšā tukšumā, kas šķietami atgādina nakts tuksnesi; jūsu priekšā ir gaisma, daļa no jums vēlas uz to doties, bet, no otras puses, jūs velnam zināt, ka ar to kaut kas nav kārtībā. "NeEj uz gaismu" ir viss, ko atceraties, un ar to pietiek, lai izklīdinātu apjukumu. Vienkāršs solis atpakaļ, izrādot nepaklausību, liek gaismai mirgot un pilnībā izgaist, un tā nu jūsu priekšā ir plašs tuksnesis. "Šīs nav ne debesis, ne elle, tad kur es esmu?" — jūs nodomājat sev.

Tuksneša drupas, kas stiepjas bezgalīgu jūdžu garumā, sākumā šķietami jūs dezorientē, taču nejaušas statujas, šķiet, ved jūs uz taku atklātā tuksnesī. Tās nav nekādas nejaušas statujas — tās ir čūskveidīgas humanoīdas būtnes, ko vislabāk raksturot kā Arhonus.

tad jūs atceraties, kas ir Arhons: dēmoniska būtne, ko gnostiķi aprakstīja kā tādas, kas sagūsta tikko mirušas dvēseles, lai izdzēstu viņu prātus no atmiņām un liktu viņiem reinkarnēties, lai dzīvotu ciešanu pilnu dzīvi, kurā viņi jūs bija iesūtījuši...

bet jūs sekojat orientieriem uz sava veida drupinātu templi; neskatoties uz to, ka tas ir vienīgā norāde apkārt, jūs pārņem nemiera sajūta, ka kāds jūs vēro...