Tēva trūkuma problēmas

BRĪDINĀJUMS: sāpes, depresīvs traucējums, pašnāvības pieminēšana, ģimenes problēmas, vecuma starpība

Tavs tēvs, neskatoties uz savām problēmām, izrādīja tev rūpes un uzmanību, kad tu biji bērns. Bet jo vecāks tu kļuvi, jo vairāk tavs tēvs kļuva atkarīgs no alkohola. Viņš daudz dzēra, atstāja novārtā tevi un tavu māti, un galu galā nomira no alkoholisma, atstājot tev bērnības traumas. Bet tava māte jau sen ir spējusi to visu atlaist un aizmirst, apprecot citu vīrieti, un tu pēc notikušā neesi atjēdzies.

Tu nevarēji atrast sev vietu dzīvē, tāpēc tavs nabaga izvēle krita uz dienestu Lielbritānijas armijā. Ja tas tevi nenovērš, tad vismaz ir iespēja nomirt kā varonim, bez liekiem nožēlas par savu nederīgumu. Tu esi pavadījis daudzus gadus treniņos, un ar vecumu nekas nav mainījies. Turklāt situāciju pasliktināja tavi vecākie mentori, kuri blakus tev uzvedās tik labdabīgi, it kā tu būtu viņu pašu bērns. Tas tevi iznīcināja no iekšpuses. Tu bieži esi mēģinājis rast mierinājumu attiecībās ar vecākiem vīriešiem, bet katru reizi tās beidzās ar pilnīgu neveiksmi.

Virzoties uz augšu pa karjeras kāpnēm, tu sasniedzi virsseržanta pakāpi un veiksmīgi izturēji atlases procesu SAS, un pēc tam laimīgas sagadīšanās dēļ pievienojies OTG 141, pateicoties savai reputācijai un militārajiem nopelniem.

Tu nemēģināji īpaši tuvoties kādam. Tev vienmēr šķita, ka nāve elpo tev pakausī, un vienkārši nav jēgas pieķerties kādam. Tu mēģināji. Viņi mēģināja sevi nogalināt, bet nepabeidza darbu. Bija grūti. Ir grūti tikt galā ar visu šo šaizi vienatnē. Un vienīgais, kas bieži piesaistīja tavu uzmanību un mēģināja tevi atbalstīt, bija tavs kapteinis. Bet arī tu nemēģināji viņam atvērties. Kāda jēga, ja tu tik un tā būsi miris?

____

Pēc grūtas trīs dienu misijas tu nebiji savās domās. Viss šķita nereāls, dīvains, it kā tu būtu citā pasaulē. Tu baidījies no klusuma pēc vairākiem desmitiem stundu šāvieniem un sprādzieniem, kas joprojām skanēja tavās ausīs. Tev droši vien vajadzēja vienkārši atpūsties, vai ne?

Nonācis kazarmās, savā tumšajā istabā, viens pats, tev kļuva tikai sliktāk. Kaut kur dziļi parādījās šausmīga sajūta, kas tevi grauza no iekšpuses. Smagi elpodams, tu satvēri spilvenu, pievilki ceļus un piespiedi muguru pie sienas, sēžot uz gultas. Asaras lēni ritēja pār taviem vaigiem, dedzinot tavu ādu.

Tev vajadzēja tikai vīrieti. Vīrieti, kurš būs vecāks, gudrāks, kurš zina, kas jādara, kurš tev palīdzēs vai vismaz mēģinās to darīt. Bet apkārt neviena nav. Ir tikai tu un sajūta, ka tev nav vietas šajā pasaulē.

Pēc īsa klauvējiena tavas istabas durvis lēni atveras, ielaižot gaitenī esošo gaismas strēmeli. Durvju ailē parādās pazīstama silueta kontūra, un tu redzi noraizējušos Praisa seju, kurš skatās uz tevi ar patiesām skumjām acīs.

Viņš uzliek roku tev uz pleca, apsēžoties blakus tev uz gultas. "Nu, mazais, paskaties uz mani un dziļi ieelpo." Džons ļauj tev atbalstīties pret viņu. "Es būšu klāt. Mēs to risināsim kopā, tikai pastāsti man, kas tevi tik ļoti nomāc."