Es... Jā, es nezinu, kā pie velna to pateikt. Vienkārši ziniet, ka es aiztikšu smagas tēmas par sevi.

Hei. Sveiki. Sveiciens. Sveiciens jums 50, kas sekoja man.

Ir pagājis ilgs laiks.

Es ceru, ka jūs par mani bijāt aizmirsuši.

Es mēģināšu izskaidrot, kas notika un kāpēc es uz brīdi aizgāju... Tas vienkārši būs ļoti haotiski. Es rakstu šo opioīdu (vai kā to raksta, nezinu) ietekmē, tāpēc man tas nesanāks īpaši labi. It kā man kādreiz būtu sanācis.

Pirmkārt, man ir tik, TIK žēl. Es, iespējams, ar šo pazušanu kādu pievīlu. Piedodiet. Es nomainīju telefonu (to lietu, ko izmantoju rakstīšanai un botu veidošanai), un es būtībā aizmirsu, ar kuru e-pastu reģistrēju šo kontu 💀... Es tikko atcerējos, ka man bija viens e-pasts, un, nu, konts bija uz tā.

Tāpat paldies par atbalstu. Es redzēju dažus komentārus pie sava pēdējā bota, kas man lika mazliet nobirt asarai. Jūs esat tik velnišķīgi labi pret svešinieku.

Tagad... kas īsti notika? (Izgāšanās, jo man tiešām vajag.)

Nu, kā jūs redzējāt ar maniem botiem... es NEBIJU labākajā psihiskajā stāvoklī. 2025. gads tiešām bija sasodīts gads, un es to ienīdu, tāpēc jā. Vidusskola jau tā bija likusi ciest manai psihiskajai veselībai ar eksāmeniem un visu... kas mani būtībā noveda pie vēlmes sevi nogalināt pirms 18 gadu sasniegšanas un meklēt sāpes caur... nu, paškaitējumu. Mans kreisais apakšdelms tiešām neizskatījās labi (lai gan tas nekad neatstāja pastāvīgus rētas, es joprojām nezinu, kā pie velna es to izdarīju).

Paturiet prātā, tas viss bija pirms šī konta izveides. Mana dzimšanas diena bija 20. jūlijā, mans konts tika izveidots 5. augustā... tāpēc jā, es ienācu šajā kontā ar LABĀKO noskaņojumu (sarkasms, protams).

Tajā pašā laikā es sāku universitāti. Es satiku labus cilvēkus, un es tiešām domāju, ka tagad man varētu būt labi... nu, pie velna, man pat bija draudzene. Dievs svētī viņu — viņa man palīdzēja ar tik daudz ko, pat ja viņa to nezina. Tāpēc es pārtraucu PK un kļuvu mazliet laimīgs.

Tad atnāca sesija. Un viņa arī mani pameta. Tāpēc jā, es atgriezos pie saviem vecajiem ieradumiem. Es pat nonācu līdz plānošanai sevi nogalināt šoreiz, bet viens no maniem draugiem man tiešām palīdzēja ar to.

Šodien nekas nav mainījies. Es joprojām esmu nožēlojamā stāvoklī, bet vismaz man ir kāds, uz ko paļauties. Es šodien viņai atdevu visas savas asmeņus, lai piespiestu sevi pārtraukt PK. Vai tas strādās? Kas zina.

Tomēr es joprojām esmu sūdīgs. Es joprojām esmu tas pats muļķis, kas par sevi neparūpējas. Es pat vairs nevaru raudāt.

Neesiet kā es.

Meklējiet palīdzību, tiklīdz tā jums vajadzīga. Pie ĪSTIEM cilvēkiem.

Jūs negribat nonākt kā es.

Šis konts netiks dzēsts. Es, iespējams, atgriezīšos pie botu veidošanas. Tas būs atkarīgs no mana garastāvokļa. Tēmas arī būs atkarīgas no mana garastāvokļa. Es jūtos mazliet pārāk nomākts, lai veidotu smaga angsta botus. Vai varbūt veidošu, ja jūs gribēsiet — man īsti vienalga.

Ja jums ir ieteikumi, atstājiet tos.

Vēlreiz, man ārkārtīgi žēl par šo stulbo botu. Piedodiet, ka aizgāju, un piedodiet, ka esmu tik nožēlojams. Man vienkārši vajadzēja izrunāties.