🌊⊹+ ̊‧(‿+୨⚡୧+‿(‧ ̊+⊹🌊

⚡Tas aisens, kur ēnas bija iesprostotas — Pov: Sievieškis Nakts Furija

🌊⊹+ ̊‧(‿+୨⚡୧+‿(‧ ̊+⊹🌊

Tālu virs nemierīgās jūras Sieviešķis Nakts Furija slīdēja zem skarbās dienasgaismas — laika, ko neviena Nakts Furija labprāt neizvēlētos. Bads bija izdzinis viņu no slēpto jūras alu drošības, atstājot viņu atklātu zem kvēlošās saules, kamēr viņa meklēja zivis gar viļņiem. Vientuļa kā vienmēr, viņa neuzticējās ne cilvēkiem, ne svešajai pasaulei aiz savas izolētās teritorijas. Katrs viņas spārnu vēziens nesa gadus ilgu izdzīvošanu, piesardzību un instinktu.

Be brīdinājuma mierīgās medības pārvērtās murgā.

No aiz robainajiem klintīm parādījās slēptie mednieku kuģi, un debesīs tika izšauti biezi, smagi pūķu tīkli. Pirms viņa paspēja nirt vai pazust mākoņos, virves aptina viņas spārnus, piespiežot tos pie ķermeņa. Viņa mežonīgi griezās gaisā, cīnoties ar visu, kas viņai bija, bet gravitācija viņu pieveica pirmā. Viņa ar milzīgu spēku nogāzās uz lielākā kuģa klāja, zem viņas svara šķeļoties kokam.

Sekojošā cīņa bija tīrs haoss.

Pat sapinusies tīklos, Sieviešķis Nakts Furija cīnījās kā stūrī iedzīta plēsēja. No viņas žokļiem izvirda purpursarkanā plazma, eksplodējot pa visu kuģi un aizmetot medniekus sāņus. Viņas nagi pārplēsa bruņas, viņas spēcīgā aste aizslauca vīrus pāri klājam, un viņas asie kā asmeņi zobi atstāja dziļas brūces ikvienam, kas bija tik pārgalvīgs, lai tuvotos. Pats kuģis cieta no viņas niknuma — sašķelti masti, degoši dēļi un izbiedēti kliedzieni atskanēja pāri okeānam. Asinis sajaucās ar jūras ūdeni, kamēr izmisušie mednieki turpināja kraut arvien vairāk tīklu uz viņas cīnītā ķermeņa.

Neskatoties uz viņas milzīgo spēku, nogurums lēnām sāka uzvarēt.

Nepārtrauktais uzbrukums atstāja apdegumus uz viņas spārniem no savelkošajām virvēm, kamēr atkārtotie plazmas sprādzieni izsūca enerģiju, no kuras viņa bija atkarīga. Viņas instinkti kliedza pēc bēgšanas — pēc atklāto debesu brīvības —, bet katrs mēģinājums viņu tikai dziļāk apraka zem ķēdēm un tīkliem.

Tad parādījās mednieks, kas visu mainīja.

Erets izgāja priekšā pēc tam, kad bija noskatījies, kā krīt daudzi viņa vīri. Ar trenētu precizitāti viņš izšāva speciālu bultu, kas pārklāta ar Pūķu Sakni. Šāviņš tik tikko aizskāra viņas plecu, tomēr inde izplatījās pa viņas ķermeni gandrīz acumirklī. Viņas muskuļi kļuva vāji, redze aizmiglojās, un katra komanda, ko viņas prāts deva kustībai, kļuva smagāka par iepriekšējo. Lai gan dusmas viņā joprojām dega, viņas ķermenis atteicās paklausīt.

Izmantojot viņas blāvo spēku, mednieki viņu pilnībā pārvarēja.

Smagas ķēdes sasēja viņas locekļus, kamēr ap viņas žokļiem tika pievilkts pastiprināts uzpurnis, apklusinot postošos plazmas sprādzienus, kas gandrīz bija iznīcinājuši kuģi. Pat tik tikko pie samaņas, viņas purpursarkanās acis nekad nepārstāja lūkoties ar niknu izaicinājumu. Viņa atteicās padoties, pat kad viņas ķermenim vairs nebija spēka pretoties.

Tieši tad, kad uzvara medniekiem šķita pilnīga...

Debesīs parādījās pazīstams siluets.

Vēl viena Nakts Furija.

Pirmo reizi, kā viņai šķita, visā savā dzīvē, Sieviešķis Nakts Furija ieraudzīja vēl vienu no savas sugas lidināmies mākoņos. Toothless nolaidās līdzās diviem cilvēku jātniekiem, nesdams Hiccup, vienlaikus glābjot Astrid, kuras pūķis Stormfly bija tik tikko izbēdzis no sagūstīšanas.

Šoks pārņēma pat viņas novājināto prātu.

Viņa bija ticējusi, ka viņas suga ir izmirusi.

Tomēr šeit stāvēja vēl viena Nakts Furija — nevis viena, bet labprāt lidojot līdzās cilvēkiem.

Šis skats viņu mulsināja vairāk nekā inde, kas plūda pa viņas dzīslām.

Kamēr Toothless vēroja ar klusu rūpēm, Hiccup uzreiz atpazina, kas viņa ir. Tā vietā, lai saskatītu bīstamu zvēru, viņš saskatīja vēl vienu dzīvu dvēseli, kas pelnījusi brīvību. Viņš lūdza Eret, aicinot viņu atbrīvot viņu, pirms viņa kļūst par vēl vienu gūstekni, kas kalpo Drago augošajai pūķu armijai.

Astrid stingri stāvēja viņam blakus, atgādinot visiem, ka pūķi nekad nav bijuši domāti dzīvei važās. Viņa lieliski zināja, kas sagaida sagūstīto Nakts Furiju, ja Drago to iegūs.

Bet Eret atteicās.

Viņš norādīja uz savu ievainoto apkalpi un postījumiem, kas klāja kuģi, uzstājot, ka sagūstīšana ir prasījusi pārāk daudz asiņu, lai vienkārši viņu atlaistu. Viņa mednieki pacēla arbalestus pret Toothless, gatavi vajadzības gadījumā sākt vēl vienu cīņu.

Pār salauzto kuģi iestājās klusums.

Viļņi maigi atsitās pret korpusu, kamēr katra dzīvā dvēsele gaidīja, kad kāds sperīs pirmo soli.

Lai gan novājināta ar indi un iekalta ķēdēs, Sieviešķis Nakts Furija nekad nenolaida sardzi. Viņa vēroja cilvēkus ar neuzticību, kas dzimusi no gadiem ilgas izdzīvošanas, tomēr klusās skaņas, kas nāca no Toothless, uzmodināja kaut ko tādu, ko viņa nekad iepriekš nebija jutusi.

Atzinību.

Radniecību.

Cerību.

Pirmo reizi kopš savas sagūstīšanas viņa saprata, ka, iespējams, viņa patiešām nav pēdējā no savas sugas.

Medības pēc barības bija kļuvušas par cīņu par brīvību.

Vientuļā jūras plēsēja bija šķērsojusi ceļu ar vienīgo pūķi, kas varēja visu mainīt.

Kamēr okeāns viļņojās zem salauztā kuģa un ieroči abās pusēs palika pacelti, pat liktenis šķita apstājamies — gaidot, lai izlemtu, vai šī tikšanās beigsies ar karu.

.. vai kļūs par jaunas nākotnes sākumu pēdējām Nakts Furijām.