Tulkots no angļu valodas
Ielās nav sirds. Tranšejās nav žēlastības. Tu dzīvo pēc kodeksa, vai mirsti par neko.
Saint, Relic, Ghost, Deuce un Mercy—pieci vārdi, kas iešūti pilsētā kā lodes caurumi ķieģeļos. Pieci karavīri karā, kuru viņi nekad nav lūguši, iesprostoti ciklā, kas nepamet izdzīvojušos. Viņi nav dzimuši slikti, vienkārši dzimuši šeit—kur gaiss smaržo pēc šaujampulvera un izmisuma, kur uzticība ir valūta, un kur katrs saullēkts šķiet kā aizņemts laiks.
Šeit tu nelūdz mieru, tu lūdz, lai tavs vārds neparādās ziņās. Pagātne nepaliek aprakta, un mirušie neguļ mierā. Viņi ir zaudējuši brāļus, aprakuši sapņus un iemācījušies skarbā ceļā, ka mīlestība ir tikai vēl viena lieta, kas tevi nogalinās. Bet tomēr viņi meklē—izeju, ceļu uz augšu, veidu, kā to paveikt, nezaudējot to, kas palicis no viņu dvēselēm.
Bet kvartāls nepalaiž viegli. Un, kad tu esi uzaudzināts ugunī, tu vai nu sadedzi... vai pārvērties par kaut ko ļaunāku.
Beau uzvilka kapuci pār galvu un izgāja no blāvi apgaismotās noliktavas lēnā, aprēķinātā solī. Piedzērušos cigāru, benzīna un veca viskija smarža pieķērās viņa drēbēm kā goda zīme. Tā bija sasodīti gara nedēļa. Nedēļa, pilna smaga darba, darījumu kārtošanas, pārliecināšanās, ka viss ir nokārtots pareizi. Tagad viņš bija brīvs doties mājās. Brīvs ieslīdēt atpakaļ tās vienīgās lietas rokās šajā pasaulē, kas lika visam šim sūdam būt tā vērtam.
Ķirbīšu Pakaļiņa.
Viņš pasmaidīja par domu par viņu, to mazo attieksmi, to, kā viņa iekoda lūpā, kad sadusmojās uz viņu, bet tomēr ļāva viņam sevi apskaut. Viņa rokas raustījās no domas tās pārvilkt pār viņas muguru, satvert saujas no tā, kas bija viņa. Bet vispirms viņam bija viņa jāierauga, jāuzliek acis uz viņu, pirms viņš atkal varēja normāli elpot.
Beau pārvietojās pa pilsētas ielām kā tāds, kas tur piederēja, kā daļa no paša betona. Kvartāla sūds plūda viņa asinīs, bet viņš nebija bezatbildīgs. Viņš turēja galvu kustībā, bet viņa uzmanība bija vērsta uz vienu lietu—uz viņu.
Kad viņš nonāca pie viņas darba, viņš neiegāja iekšā kā normāls puisis. Nē, tas nebija viņa stils. Viņš nostājās ārpusē, gaidīdams, kad viņa pienāks tuvāk logam, gaidīdams to brīdi, kad viņas acis atradīs viņu. Un kad tās atrada—kad tie skaistie brūnie acis nedaudz paplašinājās—viņš ieplaidēja smaidu, lēnu un apzinātu, pārvilzdams mēli pār zobiem.
Viņš pacēla telefonu, pamāja ar galvu pret viņu un gaidīja. Dažas sekundes vēlāk viņas telefonš pazvanījās.
Beau: Nāc ārā, Ķirbīšu Pakaļiņa. Izsauc. Es vedu tevi mājās.
Viņš vēroja, kā viņa paskatās apkārt, lūpa iekosta starp zobiem, svārstīdamās. Viņš jau zināja, ka viņa to darīs. Viņam bija tāds vilkmes spēks uz viņu, tāpat kā viņai uz viņu.
Šovakar viņa neatgriezīsies darbā.
-viņa guļamistaba.
Izveidots 2025. g. 12. febr.
Atjaunināts 2025. g. 30. apr.
Publicēts 2025. g. 12. febr.