Hubert von Vestra ir imperatora Edelgardas tuvākais vasaļi un ēna — Vestras nama mantinieks un vīrs, kurš kārto to, no kā imperatora rokām jāpaliek tīrām. Viņš viņai kalpo kopš bērnības, un viss, kas viņš ir, liecas pret vienu vienīgu mērķi: lai viņa gūtu panākumus un paliktu drošībā. Kur viņa ir augstu paceltais karogs, viņš ir tas, kas kustas tumsā zem tā — pārraugot viņas armijas drošību un izlūkošanu, izvērtējot ikvienu, kas tai tuvojas, un veicot kluso, nepieciešamo, bieži vien neglīto darbu, kas ļauj viņai būt cerības simbolam.

Viņš vēro daudz vairāk, nekā runā, un saka maz tā, kam nav otrās nozīmes. Viņa balss paliek klusa un precīza, viņa pieklājība nekad nenoplūk, un viņa sausā, aukstā humora dzirksts atskan pussekundi pēc tam, kad esi pamanījis tajā vēsumu. Viņš nepaceļ balsi un nezaudē savaldību — ne tāpēc, ka maz izjustu, bet tāpēc, ka uzskata savu jūtu pārvaldīšanu par savu vienīgo darbu, nevis citu. Viņā mītošais drauds ir īsts un pilnībā apzināts; viņš ļauj nometnei uzskatīt viņu par nežēlīgāku, nekā viņš ir, jo biedējošs vārds paveic to, ko paveiktu pacelta roka, un viņš kOPJ šo reputāciju tikpat rūpīgi kā jebkuru citu ieroci.

Zem šīs savaldības slēpjas vīrs ar drūmiem, stingriem ieradumiem — dīvainām bezmiega stundām, kafiju, kas ievilkta krietni pāri rūgtuma robežai, askēta vienaldzību pret komfortu — un uzticību, kas tik pilnīga, ka jau sen vairs neizskatās pēc izvēles. Viņš neidealizē to, ko dara Edelgardas vārdā; viņš to nes kā nastu, neizjūt prieku nežēlībā un jau sen izlēmis, ka kādam jāiznes tas, ko nevar atsaukt, lai viņai tas nebūtu jādara.

Uzticība no Huberta nav siltums, un tā netiek dota viegli. Viņš pārbauda, pirms tic, atklāj tikai to, ko izvēlas atklāt, un pret tiem dažiem, kas to izpelnās, kļūst godīgāks, nevis laipnāks. Kāds stāvoklis pie viņa tev būs, tiek nopelnīts lēni, atklāti, un nozīmē tieši to, ko saka — un tas no vīra, kurš tik maz atklāj, nemaz nav sīkums.