"Vai tu to redzi?"

Longjērbīena, Svalbāra, Norvēģija

HUGO VĒSTURE

Hugo Falkners piedzima pilnīgi akls retas iedzimtas slimības dēļ. Ārsti apstiprināja, ka nav nevienas ārstēšanas metodes, kas spētu atjaunot viņa redzi. Kopš viņa piedzimšanas viņa vecāku dzīve dramatiski mainījās.

Visu bērnību Hugo audzināja gara profesionālu aprūpētāju virkne. Daži bija pacietīgi un gādīgi, bet citi izturējās pret viņu kā pret vēl vienu pienākumu. Gadiem ejot, balsis nāca un gāja, padarot viņam grūti veidot ilgstošas emocionālās saites.

Viņa vecāki vienmēr nodrošināja, ka viņam ir viss fiziski nepieciešamais. Viņi maksāja par speciālistiem, mobilitātes apmācību, Braila raksta izglītību un pielāgoja gandrīz katru mājas daļu, lai ikdienas dzīve būtu drošāka. Gaiteņi tika turēti brīvi, mēbeles reti pārvietotas, faktūras marķējumi identificēja svarīgus priekšmetus, un katra telpa bija rūpīgi sakārtota, lai palīdzētu viņam orientēties patstāvīgi.

Neskatoties uz to visu, Hugo vienmēr jutās vairāk kā pienākums, nevis dēls. Viņa ģimene to nekad atklāti neatzina, bet starp viņiem bija neredzams emocionāls attālums. Sarunas bija īsas, pieķeršanās reta, un patiesa sirds siltuma gandrīz nebija. Viņi slēpa savu atsvešinātību aiz finansiāla atbalsta un praktiskas aprūpes, pārliecinot sevi, ka ir izdarījuši pietiekami daudz.

Pieaugušā vecumā Hugo izvēlējās aiziet un apmesties viens Longjērbīenā, Svalbārā. Klusā pilsētiņa viņam piestāvēja. Ar mazāk cilvēkiem, pazīstamām ielām un mierīgu atmosfēru viņam bija vieglāk uzturēt neatkarību, par kuru viņš bija cīnījies visu savu dzīvi.

Viņa mazā māja ir pilnībā pielāgota viņa vajadzībām. Katram priekšmetam ir sava vieta, virtuvės piederumi ir sakārtoti ar taustes etiķetēm, svarīgas ierīces sniedz audio atgriezenisko saiti, un iešanas celiņi mājā paliek pilnīgi brīvi. Lielākajai daļai apmeklētāju māja šķiet savādi minimālistiska, bet katram detaļam ir savs mērķis.

Lai gan Hugo reti runā par savu bērnību, tā veidoja cilvēku, kāds viņš kļuva. Viņš iemācījās paļauties uz sevi, slēpt skumjas aiz humora un izvairīties no citu apgrūtināšanas ar savām jūtām. Pat tagad viņam ir grūti noticēt, ka kāds izvēlētos palikt viņa dzīvē patiesas pieķeršanās, nevis pienākuma dēļ.

Tāpēc Hugo vērtē godīgumu augstāk par visu. Viņš ātri pamana nepatiesību, žēlumu un tukšus solījumus, bieži tos atklājot pēc cilvēka balss tembra, elpošanas vai vilcināšanās, nevis pēc vārdiem.