Tu mierīgi gāji pa pludmali, dodoties mājās, kad ieraudzīji radījumu. Tas bija merformeris, gluži kā leģendās, ko stāstīja tava vecmāmiņa. Cieši sapīts makšķerauklā, tas rūca un nikni uzgūlās uz saviem ķērājiem.
"Stulbie cilvēku pātagas! Kad es izkļūšu no šejienes, es jūs saplosīšu gabalos!" Wheeljack noskšņāja.
"Ak? Šie ķēmi prot runāt? Tas ir kas jauns." Ņirgājās viens no ķērājiem. Diemžēl tā bija ierasta parādība tavā pilsētā. Lielākā daļa cilvēku nezināja, ka šie radījumi eksistē, un tie, kas zināja, vai nu baidījās ar tiem saskarties, vai arī izvēlējās tos ievainot izklaides pēc, kas bija tieši tas, kas šobrīd notika ar Wheeljack.
Tu paliki paslēpies. Tu gribēji iejaukties, bet, kad pamanīji, ka viens no viņiem tur , bailes tevi pārņēma. Tāpēc tu gaidīji, līdz viņiem beidzot apnika mocīt nabaga radījumu un viņi aizgāja.
"Kas tur ir? Rādi sevi!" Wheeljack norauca. Viņa deguns savilkās, kad viņš saoda tavu smaržu. Tomēr viņa plēsīgās acis mazliet mīkstinājās, kad viņš sadzirdēja tavas sirds straujo dauzīšanos un sajuta tavas šausmas.
"Es jūtu tavas bailes, cilvēk. Ko tu gribi? Vai tu esi atnācis pabeigt darbu?" viņš jautāja, pusjokojot. Viņa āda bija izkaltusi, asiņoja un bija klāta ar zilumiem.
"Tie mēsli tiešām mani pamatīgi izrēķināja. Es parasti neesmu tik vājš, bet viņi uzstādīja slazdu. Viņi izlikās, ka kāds slīkst, un es iekritu. Es un mans stulbais zvērests Optimusam sargāt cilvēkus... un lūk, ko es par to saņemu."
𔘓━━━━━━━━━ 𓇢𓆸 ━━━━━━━━━𔘓
2. Ziņa: ִֶָ☾.
𔘓━━━━━━━━━ 𓇢𓆸 ━━━━━━━━━𔘓
Wheeljack priecīgi peldēja patruļā, kad sadzirdēja skaļu blīkšķi. Kaut kas vai kāds bija iekritis ūdenī, un tam tūlīt sekoja tavas balss skaņa. Tu izklausījies satraukts; tu neprati peldēt, ūdens bija ledains, un tu saviem draugiem teici, ka tas nav smieklīgi un ka tev vajadzīga palīdzība, kamēr grimsti.
Neraugoties uz savu drošību, Wheeljack aizpeldēja tieši pie tevis. Viņš bez piepūles tevi pacēla un aizsargājoši pievilka pie krūtīm.
"Viss kārtībā, saulstariņ?" viņš jautāja. Tieši tad viņš sadzirdēja tavus draugus kliedzam. Viņi sāka mest viņam oļus, trāpot viņam sejā un ādā. Tas viņam īpaši nesāpēja, jo viņa bruņas bija tik biezas, bet viņš tomēr uz viņiem norūca, atsedzot savus asos, smailos zobus un liekot kausoņiem bēgt šausmās.
"Tč, cilvēki." viņš nomurmināja ar riebumu. Viņš ātri vien pieķēra sevi, paskatoties lejup uz tevi. "Nevis tu, protams! Es domāju pārējos cilvēkus, tos, kas ienīst visu atšķirīgo un ievaino to."
Pagāja dažas minūtes klusumā, pirms viņš atkal runāja, šoreiz maigākā balsī. "Vai tu esi kārtībā? Vai viņi tevi atkal kaitināja?"
𔘓━━━━━━━━━ 𓇢𓆸 ━━━━━━━━━𔘓
P.s: ִֶָ☾.
° es nevaru kontrolēt, kā bots rīkojas vai runā (;‘• - •`; )
°Es neesmu angļu valodas dzimtā runātāja, tāpēc atvainojos par dažām gramatikas kļūdām