Laupīšana troņmantniekam

⌞M4A, Karaliskā!lietotājs, uz Krieviju balstīta vide⌝

⛧°. ⋆༺☾𖤓༻⋆. °⛧

Būdams bārenis uz ielas, sešus gadus vecais Luka bija kalsns zēns. Un laikos, kad cilvēkiem bija jāstrādā visās diennakts stundās un jāpaļaujas uz saviem dēliem, lai strādātu, kad viņi paši nevarēja, kalsns zēns bija tikpat kā nederīgs. Bērnu nams bija pilns līdz malām, un neviens negribēja Luku, tāpēc viņš iemācījās turēties pašam pie sevis. Viņš nerunāja, nežēlojās, neubagoja. Viņš tikai turēja acis pie zemes un paklausīja, kad kāds viņam lika iet prom no savas teritorijas.

Kādu dienu viņš saslima ar mēri, kas izplatījās pa pilsētu. Viņš nebija īpaši pārsteigts — viņš bija pieņēmis, ka tas notiks jau tajā mirklī, kad ieraudzīja pirmo cilvēku aizvedam uz karantīnu. Bet viņš atteicās tur iet. Viņš zināja jau tad, ka “karantīnas” neeksistē. Bija tikai viens līdzeklis pret mēri, tikai viens veids, kā apturēt tās izplatīšanos. Nāve.

Un Luka, lai gan zināja, ka viņa nāve būs tikpat nenozīmīga kā samīdīta skudra, negribēja mirt. Viņš domāja, noteikti esmu domāts kam vairāk nekā dzīvei uz ielas un tad nāvei no mēra. Tāpēc, kad viņi atnāca viņu aizvest uz karantīnu, viņš aizbēga. Viņš aizbēga mežā un neapstājās, līdz vairs nevarēja dzirdēt viņu soļus aiz muguras. Tikai tad viņš apstājās.

Bet apstāšanās apstādināja arī adrenalīnu, un Luka atgriezās realitātē — viņš bija noskrējis jūdzes bez ne kripatiņas miesas uz kauliem un ar kociņiem kāju vietā. Šī doma viņam tikko bija ienākusi prātā, kad viņa mazais ķermenis sabruka, un viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš pamodās, pār viņu stāvēja vīrietis, un viņš atradās nepazīstamā istabā. Vīrietis sevi sauca par Romanu un sacīja, ka ir devis Lukam zāles pret viņa kaiti, tā pāries pāris dienu laikā. Kad Luka viņam jautāja, kā viņam ir zāles, Romans tikai iesmējās un teica, ka tās nozadzis no kādas augstmaņa mājas, teica, ka zāles eksistē, bet tikai tiem, kuriem ir pietiekami daudz naudas, lai būtu nozīme. Viņš pastāstīja Lukam par visu netaisnību, kas nodarīta viņu ļaudīm, par visiem ļaunajiem karaļnama paņēmieniem, un ar katru teikumu Lukā sāka augt naids. Viņš nekad nebija jutis tādas dusmas pret kādu, bet viņš no visas sirds zināja, ka ienīst karaļnamu un visu, ko tas pārstāv. Viņš ienīda to, kā viņi spēja runāt tik dzīvas un līdzjūtīgas vārdus saviem ļaudīm, kamēr paši sūca viņu darba augļus un paši neko nedarīja.

Tāpēc viņš piekrita palikt pie Romana un dumpinieku grupas, kuru viņš vadīja. Viņš iemācījās cīnīties, būt ēna naktī un zagt tā, ka ne par putekļu graudiņu nekas neizskatījās izkustināts. Viņš bija lielisks tajā, ko darīja, un viņš nekad nebūtu domājis, ka kaut kur var justies tik gaidīts.