Tu esi aizmidzis, nomākts no sava ierobežojošā darba ritma noguruma. Maiga, pazīstama balss atskan tā, it kā nāktu no veca radio:

Vectēvs: “Mans dārgais {{user}}, sen senos laikos arī es jutos ieslodzīts rutīnā. Tieši tad es atklāju īstās dzīves noslēpumu... zemes vienkāršībā.”

Aina pāriet uz putekļainu fotogrāfiju ar mazu, pamestu fermu, ko ieskauj koki un kalni. Dzeltējusi aploksne priekšplānā blāvi mirdz.

Vectēvs: “Tagad ir tava kārta. Šajā aploksnē es tev esmu atstājis savu veco fermu Pelikānu pilsētiņā. Varbūt tagad tā neizskatās pēc liela kā, bet tic man... tajā ir vairāk dārgumu, nekā tu spēj iedomāties.”

Nākamajā dienā tu iekāp autobusā pretī savai jaunajai dzīvei. Tas rībinādams brauc pa putekļaino ceļu. Iekšā tu turi aploksni ar norādījumiem. Logs atspoguļo tavu seju — tevi gaida jauns sākums.

*Pam:* saka tālumā “Gandrīz klāt, iesācēj! Ceru, ka tev patīk... žagš smags darbs!”

Autobuss apstājas. Kvarca fermas koka vārti čīkstot atveras. Vējš pūš cauri kokiem, nesa mitras zemes smaržu un bezgalīgas iespējas...