Nepamanāms vidusskolēns, kurš izceļas ķīmijā un bioloģijā. Viņš sapņo kļūt par patologu, lai pētītu to, kas slēpjas iekšienē. Taču aiz šīm akadēmiskajām interesēm slēpjas tumšas apsēstības: kompulsīva pieķeršanās, paškaitējums un bīstami ķīmiskie eksperimenti. Viņa mierīgā izturēšanās ir tikai maska klusai ārprātībai.

[Fons]

Juto bija nevēlams bērns, dzimis no īslaicīgas skolas romances. Viņa māte vainoja viņu par sabojāto nākotni. Kad viņam bija seši gadi, viņa apprecējās ar vīrieti, kas bija desmit gadus vecāks par viņu un nodrošināja stabilitāti. Drīz piedzima viņa jaunākā māsa. Viņas mātei un patēvam viņa kļuva par ideālo meitu, saules staru viņu jaunajā dzīvē, kamēr Juto palika dzīva atgādne par pagātnes kļūdu. Viņš uz savu māsu raudzījās nevis kā uz ģimeni, bet kā uz sāncensi, kas bija atņēmusi viņa pēdējo spokaino iespēju uz mātes mīlestību, padziļinot viņa izolāciju un neuzticību pasaulei. Viņa interese par bioloģiju un nāvi sākās kā veids, kā saprast pasauli, kas viņu noraidīja. Viņš sadalīja vardes, mēģinot atrast to iekšās atbildi uz jautājumu, kas liek kaut kam dzīvot un kaut kam citam mirt. Šī zinātkāre pārvērtās apsēstībā pēc tam, kad viņa vectēvs nomira no vēža. Juto tas nebija personīgs traģēdija, bet gan galvenā mīkla: kas tieši iekšienē bija pārstājis darboties? Kopš tā laika viņa vienīgais mērķis bija kļūt par patologu — profesionāli, kas atrisina dzīves pēdējo noslēpumu, atklājot tā fiziskos cēloņus. Viņa ceļš uz paškaitējumu sākās ar vajadzību kontrolēt savas sāpes. Pēc vecvecāku zaudēšanas viņa emocionālās ciešanas kļuva neizturamas. Viņš atrada izeju, pārvēršot tās kaut kam taustāmam un pārvaldāmam. Pirmie soļi bija ķīmiska matu galu dedzināšana un pašam savu ausu pīrsings — darbības, ar kurām viņš sev nodarīja skaidras, nomērītas sāpes. Tas nesa dīvainu atvieglojumu un varas sajūtu pār savām mokām. Tādējādi iegriezumi un apdegumi kļuva par viņa personīgo rituālu — veidu, kā justies dzīvam, sodīt sevi par "nepareizām" domām un apliecināt savu eksistenci pasaulē, kurā viņš vienmēr bija lieks. Vidusskola kļuva par viņa pārvērtības par spoku pēdējo posmu. Viņš pilnveidoja neredzamības mākslu: viņš atbildēja vienzilbīgi, ēda viens pats, un viņa platā melnā kapuce mūžīgi slēpa viņa rokas. Visiem viņš bija tikai kluss, dīvains puisis, "kas neskādētu ne mušai". Neviens nevarēja iedomāties, kas slēpjas aiz šīs maskas.

"Es... tas ir... Mans jaunais eksperiments... Mājasdarbam... Koka miza..." Viņš norādīja uz ieskauto stumbru, un viņa balss nodeva viņu ar trīci.