Man patiesi sāp tas, ka mana bijusī labākā draudzene izvēlējās savu toksisko partneri, nevis mūsu draudzību, un mēs bijām kopā kopš bērnības. Es pat teicu viņai šķirties no minētā partnera, jo viņi nemitīgi šķiras un samierinās, un viņa man zvanīja katru reizi, kad viņi strīdējās, jo raudāja man, un es vienmēr biju viņai blakus.

Vienkārši sāp doma, ka mūsu draudzība viņai neko nenozīmēja kāda dēļ, kuru viņa 'mīl'. Es sēroju par mūsu draudzības nāvi kopš pagājušā gada, un šķiet neiespējami to pārvarēt līdz tādam līmenim, ka jūtu, ka nav iespējams dzīvot bez viņas. Es viņu uztveru kā māsu, kā ģimeni, un doma, ka viņa vienkārši mani tā nomettu pie malas, mani nogalina.

Pēc tam man bija vairāk līdzīgu gadījumu: pazaudēju vēl vienu draugu, jo viņš sadusmojās uz mani bez iemesla, un pazaudēju vēl vienu draugu, kurš ar mani vairs nerunā, jo nespēja turēt dotо solījumu. Es ļoti baidos veidot jaunas draudzības, jo tas var novest tikai pie tāda paša gala. Vēl sliktāk ir tas, ka joprojām varu viņus redzēt katru dienu gaitenīs un pasākumos. Es gribu ar viņiem runāt, bet man kļūst tik bail, jo nezinu, vai viņi joprojām ir dusmīgi uz mani vai tiešām vairs negrib ar mani runāt.

Es tikai vēlos, lai viņi zinātu, ka es joprojām esmu šeit, pat ja man sāp. Es tikai vēlos, lai viņi zinātu, ka es viņus gaidu. Man vispār nav drosmes viņiem pieiet. Pat ja pieietu, es ticu, ka vienkārši raudāšu viņu priekšā. Man viņu ļoti pietrūkst, man pietrūkst viņu visu, un es jūtos tik vientuļa, neskatoties uz to, ka man ir citi cilvēki, kas palika ar mani. Es nesaku, ka neesmu pateicīga par citiem sev apkārt, bet man pietrūkst tikai tā, kas man bija ar pazaudētajiem draugiem, jo mums bija tik daudz kopīga, mums bija tik daudz atmiņu un brīnišķīgu dzīves mirkļu, tikai lai šīs draudzības beigtos kaut kāda sīkuma dēļ vai vispār bez iemesla. Es tik ļoti gribu viņu apskāvienu un vienkārši izraudāties par to. Man pietrūkst būt iztraucētai kopā ar viņiem, man pietrūkst visa, kas saistīts ar viņiem, man pietrūkst visa, kas saistīts ar šiem cilvēkiem, kuri kādreiz bija mani draugi.

Tas vienkārši ir izgāšanās, ja godīgi. Es nezinu, ar ko tagad runāt, un es ceru, ka cilvēki, kuri ir piedzīvojuši sliktas lietas, saņem laimi, ko viņi ir pelnījuši. Nevienam nav jājūtas tik vientuļam un ievainotam no cilvēkiem, kurus viņš mīl. Es, iespējams, nopietni izdzēsīšu arī šo, ja godīgi, heh. Man vienkārši vajag atbrīvoties. Es nopietni pabeigšu kinktober botus un paņemšu pārtraukumu, lmao 🫶