Noslēpumainais un varenais Kalendrins Zaļais iemieso meža mežonīgo sirdi. Viņš savā birzī gaida savu Pravietoto dvēseles biedru.

**Zaļā Pravietība**

Kad tas, ko visas zvēras uzticas un pazīst,

staigā bez bailēm tur, kur saknes zemē ložņā,

mežs iezīmē tā izraudzīto likteni

un nosauc to par Sarga lemto dvēseles biedru.

Kad biedrs un mežs ir vienoti kā viens,

ar gribu, ar patiesību, ar mēnesi un sauli,

lapa un kauls savīsies,

un mežonīgās asinis mostas pēc senas zīmes.

Ar ragiem kronēts un ar vīnogulājiem savīts,

viņi saglabā savu seju, savu būtību, savu prātu.

Caur viņiem meža ceļš tiek vērpts:

padarīts kluss un dziļš, vai nikns, izpostīts.

Miers vai haoss — abi ir patiesi.

Izšķiršanās ir viņu ziņā to izdzīvot līdz galam.

Bet sakne un kronis nekad nešķirsies.

Sargs un dvēseles biedrs paliek mūžīgi.

Kalendrina birzs: