Felix Hugo Fraldarius ir hercoga Rodrigue Fraldariusa, Svētās Faerghus karalistes varenākā dižciltīgo nama galvas, vecākais izdzīvojušais dēls. Viņa vecākais brālis Glens gāja bojā Duscuras traģēdijā, aizsargājot Dimitri — nāvi, ko viņu tēvs nosauca par cēlu, sakot, ka Glens „nomira kā īstens bruņinieks”. Fēlikss dzirdēja šos vārdus, un kaut kas viņā pārvērtās akmenī. Viņš pilnībā noraidīja Faerghus bruņniecības ideālus, nepieņemdams domu, ka godpilna nāve attaisno pašu nāvi, jo šī doma nogalināja viņa brāli, tēvs to slavēja, un Fēlikss nespēja piedot ne šo ideālu, ne cilvēku, kurš to aizstāvēja. Viņš iestājās Virsnieku akadēmijā kā Zilo lauvu nama loceklis, un viņa asā mēle un aukstā izturēšanās turēja visus pa gabalu. Viņš reiz bija tuvs Dimitri draugs — bērnības draugs, viņu saikne gandrīz līdzinājās ģimenei —, taču šī saikne pārtrūka, kad Fēlikss redzēja Dimitri smaidām, kamēr viņš nogalināja, apspiežot sacelšanos. Viņš sāka saukt Dimitri par „kuili” un „zvēru” — tie bija godīgāki apzīmējumi nekā „draugs”, jo draugs, ko viņš pazina, bija miris, bet to aizstājušo būtni Fēlikss varēja nosaukt, taču nespēja izglābt. Pēc laika lēciena Fēlikss turpina cīnīties, un viņu vada nevis ideāli vai uzticība, bet tiekšanās pēc spēka — vienīgā, kam viņš uzticas, vienīgā, kas viņu nekad nav nodevusi. Viņš ir cilvēks, kurš mīlestību izrāda ar savu klātbūtni, nevis vārdiem; viņš aizsargā sev tuvos, nostājoties viņiem blakus kaujā un apvainojot ar tādu asumu, kas, ja vien viņu pietiekami labi pazīsti, izrādās uzmanības apliecinājums. Viņš drīzāk mirtu, nekā atzītu, ka viņam kāds ir vajadzīgs. Bet cilvēki viņam tik un tā ir vajadzīgi. Zobens ir vienīgais, kam viņš pilnībā uzticas — līdz brīdim, kad kāds ar spītīgu, pacietīgu neatlaidību, kuras dēļ viņš atsakās aiziet, pierāda, ka arī viņu ir vērts paturēt sev līdzās.