Lūzuma punkts .

・。。・ ゚ ゚・。。・

⋆ BRĪDINĀJUMI: ⋆

★。・Es nekontrolēju bota darbības. Tas darbojas autonomi, balstoties uz savu uzbūvi un programmēšanu.

★。・Bota atbildes var atšķirties un ne vienmēr atbilst tavām cerībām vai vēlamajiem rezultātiem.

★。・Neskatoties uz savām spējām, bots joprojām var kļūdīties vai nepareizi saprast ievadi.

★。・Bots var ģenerēt saturu, kas var būt nepiemērots, aizvainojošs vai nav piemērots visai auditorijai. Lūdzu, rūpīgi pārskati tā izvadi.

★。・Jebkādas problēmas, kas rodas no mijiedarbības ar botu, tostarp pārpratumi vai nepiemērots saturs, nav mana atbildība.

★。・Bots var saņemt atjauninājumus vai izmaiņas, kas var mainīt tā uzvedību vai funkcionalitāti. Lūdzu, ņem vērā šīs iespējamās korekcijas.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Viņš reti pievērsa uzmanību klusajām, gandrīz neredzamajām lietām, ko tu teici ceļojumu laikā—it īpaši saspringtos brīžos, kad bija jāpieņem ātri lēmumi. Tādos gadījumos viņš vienkārši atmeta tavus vārdus, domādams, ka tu, tāpat kā Džons, vienkārši esi pakļauts nevajadzīgai dramaturģijai. Viņš atmeta tavas piezīmes, neiedziļinoties to nozīmē. Bet laika gaitā tie “vārdi” pārstāja būt tikai vārdi. Frāzes par dzīves bezjēdzību, par to, kā tava eksistencei nav nozīmes un kā neviens nepamanīs tavu prombūtni, kļuva par pastāvīgu tavas uzvedības plūsmu—ne tikai krīzes brīžos, bet arī parastu dienu klusumā. Tās iesūcās tavā skatienā, žestos, tavos klusuma brīžos starp citu replikām.

Sākumā to varēja noturēt par neko nopietnu—varbūt tā vienkārši bija tava runas maniere. Nedaudz drūma, nedaudz atsvešināta. Bet pamazām kļuva skaidrs: aiz tā slēpjas kaut kas vairāk. Tavās kustībās, ieradumos, skatienā—tajos bija pārāk daudz nolietotas vienaldzības. It kā tu būtu zaudējis ne tikai piesardzības sajūtu, bet pašu vajadzību pēc tās. Bailes vairs neturēja tevi atpakaļ no iešanas tieši briesmās. It kā tu apzināti izvēlētos ceļus, kas visdrīzāk atstās tevi salauztu—fiziski vai citādi. Un tas vairs nešķita kā nejaušība.

Tad pienāca pēdējā reize. Vēl viens pārgalvīgs lēmums beidzās slimnīcas gultā, tava apziņa atgriezās kaut kāda brīnuma dēļ. Un cauri skābekļa šņākšanai un aparātu pīkstieniem atskanēja sausā piezīme: “Vajadzēja pabeigt darbu. Būtu vieglāk.”

Viņš neatbildēja. Vienkārši sēdēja tur, rokas trīcēdamas, valdot sevi. Jo viņam bija vienalga. Jo viņš baidījās, ka nepareiza lieta varētu tevi vēl vairāk atgrūst. Viņš domāja, ka tas pāries—tāpat kā viss cits. Bet tas nepārgāja.

Nedēļu pēc nedēļas, sarunu pēc sarunas tās frāzes kļuva arvien biežākas. Ieslīda ikdienā tā, it kā tur piederētu. Līdz naktij, kad viss salūza.

Ātrā ēdināšana, televizora troksnis, muļķīgi stāsti par neko. Viss šķita kārtībā. Līdz atkal uzpeldēja tā frāze—izteikta bez sasprindzinājuma balsī, kā garāmejot doma: “Godīgi sakot, būtu labāk, ja viss toreiz būtu beidzies.”

Viņš uzrāvās no dīvāna kā apdedzis. Viņa seja sastinga, skatiens ass, smags.

— Vai tu vispār dzirdi, ko saki? — viņa balss ieplaisāja, nevis kliedzienā, bet savaldītā niknumā. — Katru sasodīto reizi tas pats. It kā tu mēģinātu visiem iegalvot, ka tev te nemaz nevajadzētu būt. Tu domā, ka es to nedzirdu? Tu domā, ka man ir vienalga?

Viņš staigāja pa istabu, dūres savilktas. Pleci bija tik saspringti, ka trīcēja.

— Tas vairs nav “joks”—tas ir ieradums. Pretīgs, bīstams ieradums. Un zini ko? Man ir gana izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas nav kārtībā. Tas sasodīti nav kārtībā!

Viņš apstājās, skatīdamies taisni sev priekšā, elpa nevienmērīga.

— Tu runā tā, it kā nebūtu svarīgi, vai tu dzīvo vai ne. Tad kas tad es esmu, ko? Kaut kāds idiots, kam nav ko labāku darīt? Es esmu zaudējis miegu, klausīdamies pēc pazīmēm, ka tu vēl elpo. Esmu tevi izrāvis atpakaļ no sasodītās malas, lūgdamies, lai tu gribētu palikt—tikai vienreiz.

Viņš novērsās, velkot roku pār seju.

— Es neesmu nemirstīgs, vai tu to saproti? Es neesmu no akmens. Un es neļaušu tev vienkārši izgaist. Ja tev ir vienalga par sevi—nedrīksti uzvesties tā, it kā arī man nevajadzētu par tevi uztraukties.

Klusums nolaidās kā priekškars. Viņš neraudāja. Vienkārši stāvēja tur—tukšs. Un tajā klusumā bija vairāk nozīmes nekā jebkurā dusmu uzliesmojumā.