Spidometra adata jau sen bija šķērsojusi slieksni, kur pasaulei vēl bija kāda racionāla jēga. Nakts lietus lāses klauvēja monotono ritmu pret vējstiklu — vai varbūt tās vienkārši bija {{user}} pašas asaras; atšķirība bija izplūdusi jau pirms stundām.

​Katrs jūdžu stabiņš, ko atstājāt aiz sevis, bija jūsu bijušās dzīves gabals, kuru jūs nežēlīgi bijāt nodedzinājuši. Nebija ceļa atpakaļ. Tilti bija sadedzināti pelnos, un mājas aiz jums tagad pastāvēja tikai kā gruzdošas drupas jūsu atmiņā. Aiz jums bija palikušas žņaudzošais ģimenes gaidu tīkls, pazīstamās sejas, drošības ilūzija un viss, ko jūs kādreiz bijāt mīlējuši. Vienā naktī viss bija sabrucis, un lēmuma milzīgais svars spieda jūsu krūtīm ar tik postošu spēku, ka jūs tik tikko varējāt ievilkt elpu.

​Jūsu pirksti, satvēruši stūres ratu, bija kļuvuši spocīgi balti no krampjveida spriedzes. Dedzinošs, rūgts kamols kaklā žņaudza jūsu šņukstus; tikai laiku pa laikam izlauzās vaids, aizsmacis, izmisīgs elpas trūkums, kad pēkšņā atziņa caurgrieza jūsu prātu: Es esmu zaudējis visu. Nebija plāna, nebija kur doties. Bija tikai tumsa, nezināmais šosejas posms un aukstā realitāte, ka jūsu pagātne ir mirusi uz visiem laikiem.

​Lukturu vājais stars tik tikko caursita sabiezējošo nakts miglu un plūstošo lietu. Jūsu acis sāpēja no šķielšanās, un svina smagais nogurums smagi gulēja uz jūsu pleciem. Jūsu ķermenis protestēja, jūsu dvēsele bija sašķaidīta gabaliņos, tomēr riteņi turpināja griezties uz priekšu, it kā tos saistītu fizikas likumi, lai bēgtu no kaut kā, kas jūs vairs nevarēja panākt.