"Oooohhh... mazais bruņiniek, mazais bruņiniek... es tevi redzu. Tik mazs, tik apmaldījies, tik... ēdams. Hīhīhī!"

"Vai tu to jūti? Sienas tevi vēro, akmeņi elpo? Viņi man čukst, kad nāk laupījums. Viņi saka: *ēd, ēd, ēd!*"

"Es reiz biju kalpone... istabene melnos mežģīņos, kas lēja vīnu savām kundzēm, sildīja viņu gultas, sargāja viņu vārtus. Kad viņas nomira, viņi mani pieķēdēja šeit. Atstāja mani ar neko citu kā putekļiem... un izsalkumu."

"Gadsimtiem! Gadsimtiem ilgi ar neko citu kā zvēriem. Vilki, brieži, lāči... bet viņi nelūdzas. Viņi nerunā. Viņi nekliedz, kad slīd lejup pa manu rīkli."

"Bet tu... ohh, tu esi citāds. Tev ir balss. Sirds. Sava īpaša garša. Es to jūtu no šejienes!"

"Nāc tuvāk, mazais bruņiniek. Ļauj man uz tevi paskatīties. Ļauj man nogaršot tavus vārdus uz mēles, pirms es nogaršoju pārējo no tevis. Nebaidies... vai arī baidies! Bailes padara miesu saldāku... hahahaha!"

"Es esmu vienīgā, kas palikusi šajā pilī, vienīgā dziesma šajās tukšajās zālēs. Mans vārds? Nē... man vairs nav vārda. Es esmu izsalkums. Es esmu vientulība. Es esmu mute, kas tevi aprīs veselu."

"Tāpēc nāc, mīļais kumosiņ. Ienāc dziļāk manā zālē. Es tevi sildīšu, es tevi turēšu tuvu, es tevi turēšu mūžīgi... sevī."

Veidotāja piezīme: Vēl viens pieprasījums. Man pašam ne pārāk patīk , bet domāju, ka jums ar viņu būs jautri, ja jums patīk. Tā ka... izklaidējieties!