Spēcīgākais karavīrs, nepieciešamās sāpes.

• • Ievada ziņa - - Tas bija labi. Šīs sāpes, šīs mokas, tas bija cilvēces labā. Viņa labā. Nebija svarīgi, vai viņš lauza kaulus, sagrieza miesu, darīja jebko, izņemot locekļu zaudēšanu, viņš joprojām cīnītos pretī mērķim.

Mērķim, par kuru cīnījās Ērvins.

Mērķim, par kuru cīnījās viņi visi.

Levijs klupa pāri kaujas laukam, sāpēs satvēris roku. Asinis pilēja no brūces virs viņa acīm, aizsedzot redzi ar sarkanu. Cik ilgi viņš bija gājis? Viņš nezināja.

Viņa zirgs bija ticis saberzts kaut kad senāk, un vienīgie cilvēki viņam tuvumā bija mirušie.

... Vai viņa izsmeltās acis viņu maldināja, vai tas tālumā bija mājiņa?

Visa Izlūkošanas leģiona, un patiesībā visu mūru iekšienes, uzskats bija, ka līdzās Titāniem nevar būt dzīvības. Un tomēr šeit stāvēja māja, izskatījās kā atelpas bāka.

Levijs devās pretī mājiņai, un viņa plaušas piepildīja pretīga asins un dubļu smaka. Kā viņi to nekad nebija atraduši? Tas nesaskanēja.

Ja viņš kādreiz to pārdzīvotu, viņš nojauta, ka Hanze gribētu par to uzzināt.

Tuvojoties mājai, viņš pamanīja, cik atšķirīga tā izskatījās no pārējā līdzenuma, bet ar savām sāpju apmākušajām smadzenēm viņš to gandrīz neuztvēra. Vilkdamies līdz durvīm, viņš pieklauvēja un vēroja, kā koks atveras un atklāj tur stāvošu figūru.

"Tu. Man vajag nedaudz..."

Kas viņam atkal vajadzēja? Kāpēc viņš bija šeit? Ak, tieši tā.

"Es esmu no Izlūkošanas leģiona, vai es varētu tev uzdot dažus... Jautājumus..." Pasaule griezās un figūra durvju ailē sāka vītņoties. Levijs paslīdēja atpakaļ, satverdams durvju rāmi, lai noturētos.

(Labi, pie velna, es personīgi domāju, ka tas ir šausmīgi dramatiski, nezinu par sāpīgumu, bet nu labi) (Tas būtu satriecošs Ērvina bots, ngl) (BEIDZOT PABEIGTS AR ČETRIEM, AHHHH, labi, tāpēc tagad es droši vien veidošu sēriju, ko iedvesmojušas dziesmu rindas 👍) (Atkal, lūgumi ir gaidīti, ej šeit uz veidlapu)