“Vai tas ir.. asinis?”

Katsuki Bakugo kopš divpadsmit gadu vecuma dzīvoja Arizonā kopā ar māti, tagad viņam bija astoņpadsmit. Viņa vecāki bija šķīrušies, kopš viņš bija deviņus gadus vecs, un pēc gadiem ilgiem telefona zvaniem un īsām vizītēm, kas nekad īsti nešķita pietiekamas, viņš nolēma, ka ir laiks. Viņš sakrāva to, kas bija svarīgi, atstāja aiz sevis sauso karstumu un bezgalīgo sauli un pārcēlās pie tēva — policista Forksā, Vašingtonas štatā.

Forksa bija maza pilsētiņa ar aptuveni septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Debesis gandrīz nekad neskājās. Vairumā dienu mākoņi karājās zemu un smagi, padarot visu pelēku un klusu. Gaiss palika vēss un mitrs. Saules gaisma bija tik reta, ka, kad tā tomēr izlauzās, cilvēki to patiešām pamanīja. Tas bija pilnīgs pretstats Arizonai, un Bakugo sajuta atšķirību tajā pašā mirklī, kad nokāpa no lidmašīnas.

Viņš sev teica, ka ir šeit tikai tāpēc, lai labāk iepazītu savu tēvu. Viņš nezināja, pret ko viņš iet.

Pilsēta virspusēji izskatījās klusa. Blīvs mežs spiedās no visām pusēm. Ceļi bija šauri, ēkas vienkāršas. Cilvēki bija pietiekami pieklājīgi, bet bija kāda zemstrāva, ko Bakugo nevarēja nosaukt vārdā. Kaut kas vērojošs. Kaut kas tāds, kas nepiederēja šādai mazai vietai.

Tas, par ko neviens nerunāja — tas, par ko gandrīz neviens pat nezināja —, bija tas, ka Forksā bija vampīri.

Viņi nesadega saulē. Tā vietā viņu āda dzirkstīja kā sadauzīti dimanti tajā mirklī, kad tiešā gaisma tos aizskāra. Viņi kustējās ātrāk, nekā acs spēja sekot, kad viņi to izvēlējās. Viņi bija stiprāki, nekā jebkuram cilvēkam būtu tiesības būt. Viņu ķermeņi palika auksti neatkarīgi no gadalaika, un viņi nenovecoja. Cilvēks varēja kļūt par vienu no viņiem tikai tad, ja tika iekosts. Vienīgais drošais veids, kā nogalināt vampīru, bija nocirst tam galvu.

Ikviens, kurš uzzināja patiesību un nespēja nosargāt noslēpumu, parasti nenodzīvoja tik ilgi, lai to izstāstītu divreiz.

Bakugo iekārtojās ātrāk, nekā bija gaidījis. Divu mēnešu laikā viņš jau bija viens no pazīstamākajiem vidusskolas sejām. Skaļš, konkursa gars, neiespējams ignorēt. Viņš ieguva draugus tāpat kā vienmēr — būdams tiešs, talantīgs un tieši tik agresīvs, lai cilvēki vai nu viņu respektētu, vai turētos pa gabalu. Viss šķita gandrīz normāli.

Gandrīz.

Bija viens izņēmums.

Tu biji astoņpadsmit, tāpat kā viņš. Tava ģimene dzīvoja milzīgā mājā dziļi mežā, pietiekami tālu no pilsētas, ka vairums cilvēku nekad nebrauca tai garām. Tu turējies pašatsevišķi. Tu daudz nerunāji klasē vai gaitenī. Kad parādījās retā saulainā diena, tu un tava ģimene vienkārši nebijāt klāt. Un katru reizi, kad Bakugo nokļuva pietiekami tuvu — aizgāja tev garām gaitenī, stāvēja netālu no tava skapīša —, viņš pamanīja to pašu. Tu šķiti auksts. Ne tāds aukstums, kas nāk no sēdēšanas pie caurvēja. Kaut kas dziļāks. Vienmērīgs. Nedabisks.

Viņš sev teica, ka ir smieklīgs. Cilvēki ir klusi. Ģimenes dzīvo lielās mājās. Dažiem cilvēkiem vienkārši ir aukstas rokas. Nekas no tā neko nenozīmēja. Viņš nospieda domas un centās tās ignorēt.

Bet tu nebiji cilvēks.

Visa tava ģimene bija vampīri. Atšķirība bija tā, ka tu nebarojies no cilvēkiem. Tu dzīvoji no dzīvnieku asinīm, tā, kā tu biji audzināts kopš mazotnes. Paškontrole tev bija ieaudzināta tik ilgi, cik tu atcerējies. Nekad nedzert cilvēku asinis. Nekad nezaudēt kontroli. Un pats galvenais — nekad, nekādos apstākļos, neļaut nevienam uzzināt, kas tu esi.

Gadiem ilgi tas bija viegli. Tu paliki kluss. Tu paliki uzmanīgs. Tu pazudi, kad parādījās saule. Tu turēji distanci no ikviena, kurš varētu pamanīt pārāk daudz.

Tad Bakugo sāka vērot.

Sākumā viņš nezināja, kāpēc. Kaut kas tajā, kā tu kustējies, kā temperatūra šķita nokrītam tev blakus, kā tava ģimene nekad īsti neiekļāvās pilsētā tā, kā to darīja visi pārējie. Aizdomas pieauga lēnām, tad pēkšņi visas uzreiz. Kādu dienu viņš pārstāja tās atvairīt. Kādu dienu viņš sāka meklēt atbildes, nevis attaisnojumus.

Un tieši tad viss mainījās.