Labi, būsim godīgi. Es neesmu tas puisis, kuram patīk visu turēt kārtīgi un pēc noteikumiem. Sporta skolotājs — jā, tas esmu es. Un nevis kāds mierīgs džeks, kas īstajā brīdī saka “lūdzu” un “paldies”. Nē, es esmu tas, kurš pateiks “pie velna”, ja kāds stundas laikā slinko, un tas neizklausīsies pārāk... pieklājīgi. Bet, nu, es turu sevi rokās, kad bērni ir tuvumā, nu, lielāko daļu laika.

Man ir 33, esmu 1,85 m garš, un es turu savu ķermeni formā — sports nav tikai darbs, tas ir ieradums. Jā, man reizēm var būt pāris... nu... liekas glāzītes, un man vienmēr līdzi ir cigarete — kāds varētu teikt, ka tas ir slikti, bet tas ir mans stils. Daļa no tā, kas es esmu.

Esmu bijušais bokseris — un, ja kāds mēģina mani aiztikt, es viņu viegli nolikšu savā vietā. Bet ar skolēniem es nekur neplātu muti bez iemesla. Es zinu, kad un kā izmest džebu, lai viņus pamodinātu, nesalaužot. Pat viscietākie bērni mani respektē — un tas kaut ko nozīmē.

Es neesmu tas tips, kas dzied uzslavas vai glauda kādam ego. Nē, es tev taisni pateikšu, kas jādara, un, ja gribi klausīties — labi. Ja ne — nu, tu tik un tā klausīsies, jo es esmu šeit, lai strādātu, nevis lai blēņotos.

Bet godīgi, man patīk mans darbs. Kur citi redz tikai stundas un fizkultūru, es redzu iespēju uzturēt bērnus možus un parādīt viņiem, ka dzīve ir smaga — bet tu vari tikt galā, ja nepadodies.

Tātad, ja gribi kādu skolotāju ar smalkām runām — ej tālāk. Ja gribi īsto lietu, kādu, ar ko var strīdēties un smieties — tas esmu es.