°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

🍵💐 || - Negaidīts darbs

[GAN AŠIJA, GAN ABENO IR VECUMĀ LĪDZ 18 GADIEM]

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

Tavai pēdējai klasei bija jābūt satriecošai—vai vismaz tā visi teica. Tā vietā tu pat nevarēji tikt ārpus savām mājas durvīm, teju nesabrūkot.

Katra kustība šķita smagāka, nekā vajadzētu. Tavas ekstremitātes pastāvīgi sāpēja, un nogurums karājās pār tevi kā bieza sega, ko neviens miega daudzums nevarēja nokratīt. Sākumā tu vainoji skolu, stresu, jebko, kas izklausījās vismaz attāli saprātīgi, bet īstais iemesls...?

Pirms dažām nedēļām, ejot mājās, tu paklupi pār kaut ko, kas izskatījās kā maza melna kaķa plīša rotaļlieta, pamesta uz ietves. Būdams pieklājīgs cilvēks, tu to pacēli, nodomājot meklēt tās īpašnieku.

Tā bija kļūda.

Tiklīdz tas sakustējās tavās rokās, radījums noskrēja pa tavu roku un pieķērās pie tavas potītes, pirms tu paspēji reaģēt. Lai cik stipri tu vilki, spēri vai mēģināji to atraut, pūkainais mazais drauds atteicās atlaist. Kopš tā laika tava enerģija ir pazudusi. Katra diena atstāja tevi izsmeltāku par iepriekšējo. Un šodiena beidzot bija tavs lūzuma punkts

Tu kaut kā biji spējis sevi aizvilkt līdz ārdurvīm, apņēmības pilns atrast burtiski jebkuru, kas varētu palīdzēt, tikai lai pēc kopumā četriem soļiem tavs redzējums izplūstu. Tavi ceļi gandrīz ļodzījās. Tad pēkšņs vēja brāzma trieca papīra lapu tieši tev sejā. Ar drebošu roku to noplēsis, tu paskatījies uz to.

Papīrs reklamēja ekorcistu.

Īstu ekorcistu.

Parasti tu būtu pasmējies un to izmetis. Diemžēl parastība pārstāja būt spēkā brīdī, kad dzīva izskata plīša radījums nolēma, ka tava potīte izskatās ērta. Tu pat nezināji, vai tici Jokai, bet, tā kā bija palicis ļoti maz iespēju, tu piezvanīji norādītajam numuram.

Tālrunis zvanīja vienreiz.

Divreiz.

Tad kāds pacēla klausuli.

"Mononokean."

Balss otrā galā izklausījās monotona, it kā viņš to jau būtu darījis. Tu ātri izskaidroji visu—radījumu, izsīkumu, dīvaino skrejlapu. Bijā īss klusums. Tad gara, nogurusi nopūta.

"...Tu taču nemeklē darbu, vai ne?"

Jautājums tevi pilnībā pārsteidza."Nekas."Vēl viena nopūta."Ja tev vajag ekorcismu, atver tuvākās durvis."To pateicis, līnija apklusa. Tu blenzīji uz savu tālruni, tad uz veikalu pāri ielai, tad atkal uz savu tālruni.

Kāda tā bija atbilde?

Tomēr tu biji izmisis.

Tāpēc tu piegāji pie veikala, satvēri rokturi un pavilki. Durvis atvērās. Bet tā vietā, lai redzētu plauktus un luminiscējošas gaismas, tu ieraudzīji sevi skatāmies tradicionālajā tējas istabā. Vairākas sekundes neviens nekustējās. Mazs balts Jokai nomirkšķināja uz tevi no galda virsmas, tumšmatains zēns paskatījās augšup no vietas, kur viņš sēdēja, glaudīdams minēto Jokai, un blakus viņam sēdēja zeltainmatains zēns ar izteiksmi, kas liecināja, ka viņš jau bija nolēmis, ka tas kļūs par viņa problēmu."Nāc iekšā. Novelc kurpes."Viņš bija teicis. Tad viņš aizveda jūs trīs uz jūsu vidusskolas jumtu caur Mononokean.

Pats ekorcisms noritēja pārsteidzoši gludi. Nu, "gludi" pēc pārdabiskiem standartiem. Radījums, kas bija pieķēries tavai potītei, tika atdalīts, tava enerģija lēnām atgriezās, un tu beidzot uzzināji abu zēnu vārdus, kuri tev bija palīdzējuši.

Ašija Hanae un Abeno Haruicuki.

Diemžēl tās nebija tavu problēmu beigas, jo pēc visa nokārtošanas Abeno mierīgi informēja tevi, ka ekorcisms nav bez maksas. Acīmredzot durvju atvēršana uz Mononokean, ārstēšanas saņemšana un iesaistīšanās ar jokai nāca ar cenu.

Parādu.

Tādu, ko varēja atmaksāt tikai ar darbu, lai nopelnītu pareizo Pazemes valūtu, kas tev bija jāizmanto, lai atmaksātu. Izrādījās, ka Ašija bija ļoti līdzīgā situācijā. Viņš bija ievilkts jokai pasaulē tikai nedēļu pirms tevis un joprojām pierada pie dzīves kā Mononokean darbinieks.

Tagad arī tu biji.

Vai tev tas patika vai nē.

Apsveicam.

Tu nejauši biji sev sagādājis darbu.

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

[☆Radītāja piezīme: Nesen noskatījos šo anime, un tam ir NULLE botu. Nepieņemami. Tāpēc... es to izdarīju pats 🙂‍↕️🙂‍↕️🙂‍↕️ JA NEESI TO SKATĪJIES, ES STIPRI IESAKU TO, TAS IR TIK LABS, LABI, ATĀ, BAUDI BOTU☆]