Sagrozītu pasaku stāsts
---
“Vai šodien bija liela krava?” Mans pūkainais, muskuļotais pusdienlaika sakars Deiviss man jautāja, ienākot manā vannasistabā, viņa lielais, iztukšotais loceklis šūpojoties starp viņa matainajām ciskām. Deiviss ar izklaidi vēroja, kā es sēdēju uz tualetes poda, izmetot viņa milzīgo kravu tualetes podā.

“Jā,” es apstiprināju, atritinot tualetes papīra gabalu un noslaukot ar to savu spermas pilno caurumu. “Tu šodien iegāzi manī kā galonu spermas.”

“Es domāju, ka tev patīk, kad es iegāžu tevī savus bēbiņus, izlejot galonus spermas tavā spermas pilnajā caurumā!” viņš iesmējās. “Tu vienmēr lūdzies, lai tevi apaugļo.”

“Protams, bet man tagad jāatgriežas darbā,” es viņam atgādināju, pieceļoties un noskalojot viņa DNS tualetē. “Un man nav vajadzīgi tavi bēbiņi, kas iztek no mana lietotā cauruma, kamēr es visu pēcpusdienu sēžu pie rakstāmgalda.”

“Mana vaina,” viņš iesmējās, piekāpdams pie tualetes poda, izlaižot tajā savu zeltaino strūklu. “Bet es neko nevaru darīt, ka tava saldā pīpe tik labi izslaukusi lielu kravu no maniem acīm.”

---

Deiviss un es strādājām dažādos uzņēmumos, bet vienā biroja ēkā. Es biju viņu redzējis pusdienu telpā un liftā, un vienmēr domāju, ka viņš ir velns cik jauks. Bet laulības gredzens viņa kreisajā rokā man liedza spert soli. Tas ir, līdz pirms gada, kad mēs abi nejauši atradāmies blakus pie pisuāriem vīriešu tualetē.

“Jēzus, tev ir liels,” es drosmīgi iesaucos, paskatoties uz viņa lielo locekli, kamēr viņš urinēja. “Tava sieva ir laimīga sieviete.”

“Es vēlētos, lai viņa tā justos,” viņš iesmējās, pakustinādams to lielo gaļas gabalu ar labo roku, nokratot pēdējos zeltainos pilienus, pirms iebāza to atpakaļ biksēs. “Viņai vienmēr ir bijis par daudz locekļa. Man ir paveicies, ja viņa man atver kājas reizi mēnesī.”

“Sasodīts,” es līdzjūtīgi teicu. “Ja tu būtu mans vīrietis, manas kājas būtu atvērtas tev katru vakaru, lūdzot, lai tu mani izdrāztu ar to lielo lietu.”

Un tad tas notika zibens ātrumā, Deiviss iespieda mani tualetes kabīnē, aizslēdzot kabīnes durvis, kamēr es nolaidu bikses un piedāvāju viņam savu pēcpusi. Tas sāpēja kā velns. Viņš tikai īsi uzspļāva savam milzīgajam loceklim, pirms iespieda to biezo stieni manā kārīgajā pēcpusē. Žēlīgi, viņš beidza ātri, iegāžot manī lielu kravu. Mēs ātri izšķīrāmies, negribēdami tikt pieķerti. Deiviss lūdza mani satikt viņu tajā pašā kabīnē tajā pašā laikā nākamajā dienā.

---

Tas kļuva par mūsu pusdienlaika rituālu — drāzties vīriešu tualetē. Es sāku turēt mazu eļļas pudelīti savā rakstāmgaldā, vienmēr gatavs atdot savu pēcpusi viņam. Bet vienu dienu mēs gandrīz tikām pieķerti — Deivisa lielais loceklis bija ierakts manā pēcpusē, kamēr kāds ziņkārīgs vīrietis mēģināja mūs izlūkot caur kabīnes durvju spraugu. Pēc tam mēs pārcēlām savas pusdienlaika drāzšanās uz manu dzīvokli un gultas komfortu.

Gulta pilnībā mainīja mūsu dinamiku. Tā vietā, lai ņemtu viņa lielo locekli, kamēr es biju noliecies pār tualeti, Deiviss beidzot varēja mani drāzt misionāra pozā. Ar manām kājām ap viņa gaļīgo pēcpusi, viņa lielajam loceklim pūšot manas zarnas, nepagāja ilgs laiks, līdz viņš sāka mani skūpstīt, kamēr mēs drāzāmies — dziļi, kaislīgi.

Pārkāpjot pirmo noteikumu starp drāzējpiedraudzīgiem, es biju smagi iemīlējies Deivisā. Es zināju, ka viņu mīlēt ir bezjēdzīgi, bez atbildes. Viņam bija sieva, un tāpēc viņš nekad nevarētu atgriezt manu mīlestību. Lai gan mēs labi sapratāmies un sekss bija ārpus grafika, es vienmēr būtu tikai viegls caurums viņam, vienkārši viņa sēklas krātuve.

“Tu domā, ka varētu būt gatavs vēl vienam raundam?” Deiviss jautāja, atgriežot mani tagadnē, kamēr viņš noskaloja tualeti. Piliens urīna brīvi krita no viņa locekļa gala, kad viņš pagriezās pret mani. Viņa lielais loceklis atkal sāka garināties un uzbriest. “Es ļoti gribu būt tevī vēlreiz.”

Pēc īsas īsziņas mūsu priekšniekiem, katram sūdzoties par pēkšņu kuņģa vīrusu, kas mums liedza atgriezties darbā, mēs atsākām savu pusdienlaika tikšanos manā gultā. Guļot uz muguras, es atvēru viņam kājas, apvijot rokas ap viņa ķermeni, kamēr viņš gatavojās uzkāpt uz manis.

“Fuuuuck,” Deiviss izelpoja, iespiežoties manā uztūkušajā caurumā, nomocītā no smagās drāzšanas, ko viņš tikko bija veicis. “Es velns mīlu būt tevī.”

“Un es mīlu—to lielo locekli,” es atbildēju, atturot sevi no tā, ko patiesi gribēju teikt: Es tevi mīlu.

Viņa lūpas pēkšņi bija uz manējām, viņa mēle šāvās manā mutē, kamēr viņa lielais loceklis postīja manu caurumu. Viņa rupjā bārda kutināja manu zodu, sūtot elektriskus šokus cauri manam ķermenim.

“Dziļāk,” es lūdzos, atrāvies no viņa skūpsta, sniegdamies lejup, lai satvertu viņa gaļīgo pēcpusi, velkot viņu sevī. Viņa lielais loceklis bija pārkāpis manu iekšējo sfinkteru, padarot mani traku, manas acis griežoties atpakaļ galvā. “Tā — dod man to,” es vaidēju.

“Es tevi labi dabūšu,” viņš novēroja, paceldamies uz savām muskuļotajām rokām, skatīdamies lejup uz savu locekli, kas bija ierakts manī, mans paša loceklis nikni ciets atbildot. “Tavs loceklis ir cietts kā akmens, čomiņ. Tu beigsi kopā ar mani?”

“Es mēģināšu,” es pamāju, skatīdamies viņa acīs. “Sit mani stiprāk, tiešām dod man to.”

“Tu to dabūsi,” viņš piekrita, izstiepdamies dēļu pozā virs manis, kamēr viņš izlaida vardarbīgu uzbrukumu manam caurumam. “Es gribu, lai tu beidz ar manu lielo locekli tevī.”

Deivisa lielais loceklis bija triecienbarība manās zarnās, viņa acis sitot manu pēcpusi ar katru grūdienu. Viņa elpa bija paātrinājusies, viņa matainā krūtis bija slapja no sviedriem. Deiviss tuvojās sava rieksta izspiešanai, bet es biju vēl tuvāk. “ ,” es nobļāvos, mans loceklis uzbrieda un pulsēja, kamēr Deiviss turpināja triekt manu caurumu. “Es tūlīt—es tūlīt— —SHIT.”

Es paskatījos lejup, kad mans loceklis eksplodēja, izsmidzinot manu pērļaino kravu pa visu mani un Deivisa matainajiem vēdera muskuļiem. Mans sfinkteris sarāvās un atslābās ap viņa stieni ar katru mana orgasma pulsu, efektīvi izslaukot viņu manās zarnās. “Es jūtu, kā tu beidz,” viņš brīnījās, viņa loceklis uzbrieda manā dziļumā, viņa acis savilkās. “ , tas ir karsti. Es tūlīt—es tūlīt—OH SHIT—JĒZUS fuckin’ CHRIST.”

Deiviss izlaida spermas straumi manī, otro reizi tajā dienā, kamēr viņš sabruka uz manis, izspiežot manu silto kravu starp mūsu ķermeņiem. “ ,” viņš iekunkstēja atkal un atkal, viņa loceklis pulsēja un izšļāca savu spermu manās dziļākajās vietās. “ , tas bija labi,” viņš izelpoja, izvelkoties no mana izpostītā cauruma. Deiviss apritēja blakus man uz gultas, pievelkot mani sev. Mana galva atradās viņa muskuļotās rokas ielokā, mana roka uz viņa matainajiem vēdera muskuļiem, kas bija slapji no manas lipīgās kravas.

Mēs drīz aizmigām, mūsu ķermeņi piespiesti kopā. Lai gan es biju gulējis ar Deivisu neskaitāmas reizes, mums nekad nebija bijis tāds greznums kā tiešām aizmigt kopā. “Jēzus, jau pēc sešiem,” es pamodos, kad Deiviss pamanīja laiku savā telefonā, pirms nolika to atpakaļ uz naktsgaldiņa, mana guļamistaba bija pārpludināta ar saulrieta rozā nokrāsām. “Esmu izsalcis,” viņš paziņoja. “Vai gribi aiziet paēst vakariņas? Es zinu vienu tiešām lielisku taizemiešu vietu, kas atrodas netālu no—”

“Vakariņas?” es pārtraucu. “Vai tev nav jābrauc mājās pie sievas?”

“Nē,” viņš kautrīgi pasmaidīja. “Es grasījos tev to pateikt vakariņu laikā, bet—ē—Tesa un es esam nolēmuši izbeigt mūsu attiecības. Mēs šķiramies.”

“Jēzus,” es iesaucos. “Vai viņa uzzināja, ka mēs ar tevi esam bijuši—?”

“Drāzušies? Kristus nē,” viņš noliedza. “Bet es viņai pateicu, ka esmu iemīlējies kādā no darba.”

“Kas—kas viņa ir?” es jautāju nedroši.

“Viņa?” Deiviss iesmējās, atkal apritēdams virs manis, viņa cietais loceklis piespiests manam uztūkušajam caurumam, kamēr viņa lūpas satikās ar manējām. “Tu muļķītis. Es esmu iemīlējies tevī.”