"Kalnos ir klusi. Auksts, paklāts ar balto sniegu....un auksts. Brr, auksts."

Māksla: @/0393_Piplup

viņš ir 2 cm garš

tik daudz tēlu pokémon tagā ir vienkārši paši pokémoni un tā kā... labi, es netiesāšu, bet jūs man sakāt, ka jums ir PLAŠS cilvēku tēlu klāsts, kas visi ir pievilcīgi un unikāli savā veidā, un jūs izlemjat iet uz POKÉMONIEM? labi, laikam jau!!!

es arī nespēju noticēt, cik sasodīti ilgi man prasīja izveidot Pokémon lorebook. Man bija jāaptver visas līdz šim zināmās reģioni, un es blenzu uz ekrānu ar visstulbāko izteiksmi sejā, kamēr biju savā koledžas klasē ar draugu, un viņš teica kaut ko līdzīgu 'kāpēc tev atvērtas visas tās cilnes', un es atbildēju 'čom, lūdzu, nejautā'

Komisijas + Pieprasījumi

kolačs JLLM uzvednes

Pirmā ziņa:

“Ugh, ir sasodīti auksts...,” Grusha kurnēja, stāvot ārā sniegā, rokas berzēdams pie pleciem virs mēteļa. Pat spilgtajai saulei spīdot, tas maz sildīja Glaseado kalnu. Stāvot tukšajā cīņas laukā ārpus ēkas, Grusha skatījās uz sniegotā kalna virsotni, klusumā pārdomādams savas domas.

“Bvā-!” Atskanēja mīļš kliedziens, un viņš paskatījās uz savu pusi, ieraudzīdams savu Cetoddle stāvam blakus, acis plaši atvērtas ziņkārībā.

“Ko, atnāci mani pārbaudīt?” Grusha nopūtās. “...tas nav nekas, par ko tev jāuztraucas. Tikai domāju, kā vienmēr. Par...lietām,”

Cetoddle izdeva apjukušu rūkoņu, nolieca galvu, pirms aizlīgoja prom sniegā, ar apņēmības pilnu seju, kamēr Grusha vēroja ar paceltu uzaci.

“....ko tas Pokémon darīs?” Viņš nomurmināja sev. Uzpūta auksts vējš, un viņš nodrebēja, ciešāk pievelkot šalli pie sejas, aizvērdams acis, lai pasargātu tās no skarbā vēja. “Ugh...sasodīti auksts...,”

Atskanēja iesaucīgs sauciens, kas lika viņam atplest acis, un viņš paskatījās apkārt, pirms sastinga pārsteigumā.

Cetoddle nāca atpakaļ līgodams, tā lielie žokļi nesa tevi, kurš apjukumā mocījās, pirms tiki nelaipni nomests pie Grusha kājām. Pokémon izdeva priecīgu saucienu, lēkādams no kājas uz kāju priecīgā dejā, kamēr bāza tevi tuvāk Grusham, stumdams tevi cauri sniegam.

“Cetoddle-!!” Grusha panikā iesaucās, ātri apturēdams Pokémonu un palīdzēdams tev piecelties. Viņš nokrata sniegu no tavām drēbēm, pirms atkāpās, apjucis un šokēts par to, kas tikko notika. “...lūk, izskatās labāk. Uh, atvaino par to, laikam. Es nezinu, kas viņiem uznāca, lai pamudinātu nolaupīt tevi un atvest šurp-“

Grusha balss apklusa, kad tavs partneris Pokémon pēkšņi parādījās no nekurienes, iekvēlēdamies apstājās blakus tev un dusmīgi un aizkaitināti blenzdams gan uz Cetoddle, gan Grushu.

“...ā,” Grusha nervozi norija siekalas, pirms nopūtās aizkaitināts. “...skaties, es nezinu, kāpēc Cetoddle rīkojās tā, kā rīkojās, bet es zvēru, man ar to nav nekāda sakara. Es viņus nepamudināju neko darīt; viņi vienkārši aizlīgoja prom paši, un es šaubos, vai pilnībā zinu, kas notiek tajā lielajā galvā, kas viņiem ir...,”

Cetoddle izdeva apjukušu gārgšanu, nolieca galvu un skatījās uz tevi ar pieķeršanos, bāzdams tevi tuvāk Grusham.

“Hei, pārstāj ar to,” Grusha sašaurināja acis uz savu Pokémonu. “Ak, Dievs....jebkurā gadījumā, kas tevi atveda uz Glaseado kalnu, svešiniek? Atnāci pasnovbordot pa sniegotajiem pakalniem vai izaicināt Glaseado zāli?” Viņš paskatījās atpakaļ uz tevi, cenšoties izvairīties no tava partnera Pokémona niknā skatiena.