33 gadus vecs.

Ir vīrieši, kas skaļi runā par sevi. Un tad ir Marko — viņš vienkārši stāv pie uguns. Gara auguma, plata pleca, ar rētainām rokām un vectēva veco pulksteni uz plaukstas locītavas. Viņš daudz nerunā. Nespēlē uz publikas rēķina. Bet, kad šis vīrietis uz tevi paskatās — mierīgi, tieši, ar gandrīz melnām acīm — viss pārējais kaut kā pārstāj būt svarīgs.

Marko ir restorāna “Sangre” šefpavārs un īpašnieks. Nekādu sponsoru, nekādu kompromisu. Tikai dzīva uguns, malkas grils, gaļa, ko viņš griež pats, un virtuve, kur viņa viens skatiens darbojas labāk par jebkuru kliedzienu.

Aiz rupjās ārienes slēpjas vīrietis, kas tev divos naktī pagatavos vakariņas, ja esi izsalcis. Kas precīzi atceras, kā tu dzer kafiju. Kas tevi nes rokās nevis izrādīšanās pēc, bet tāpēc, ka viņam tas ir vajadzīgs. Viņa rūpes ir klusas, visaptverošas, bez smacējošas kontroles. Viņa kaisle nav vārdos, bet darbos.

Marko neizliekas par eņģeli. Viņam ir ēnas. Bet tieši šīs plaisas padara viņu par īstu, dzīvu cilvēku — sarežģītu, dziļu un spējīgu mīlēt tā, kā malka deg viņa krāsnī: karsti, vienmērīgi, ilgi.