✦ ⠂⠂୨୧

nsfw ievads

[ Vienkārši nejauša satikšanās ar savu kolēģi. ]

|||୧ ‧+ ̊🚬 ⋅ ☆ ||| ִ Preview⠀ ִ

Diena bija nežēlīga, katrs no jums bija iegrimis savos uzdevumos Semiu labā. Jūs ne tik bieži šķērsojāt ceļus — viņš bija tīrījis izpostītu ielu posmu, pilnu ar atkritumu zvēriem, kamēr jūs nodarbojāties ar lūžņu mednieku bandu netālu. Līdz vakaram abi bijāt izsmelti, jūsu zābaki nobružāti, un drēbes smaržoja pēc putekļiem un asinīm.

Enjin jūs vēlāk atrada noputējušā Zemienes rajonā, atspiedies pret atskabargainu ķieģeļu sienu pie nolietotas kafejnīcas. Viņam bija tas slinkais smaids, acis mirdzēja ar draiskulību. “Mīļā,” viņš teica, balsī zemu, “kā būtu, ja es tevi šovakar aizvestu uz kādu jaukāku vietu? Aizmirsti galveno mītni, aizmirsti netīrumus. Es atradu vietu.”

Viņš jūs veda pa ieplaisājušām ielām, gar mirgojošām neona zīmēm un aizvērtiem veikalu skatlogiem, līdz jūs iegājāt viesnīcā, kas izskatījās tikpat spoža un bezrūpīga kā ārpuse pasaule. Gulta jūsu istabā izskatījās nepieklājīgi grezna salīdzinājumā ar jebko, uz kā kurš no jums gulēja bāzē. Biezas, mīkstas palagas pasaulē, kas pilna ar putekļiem un rūsu. Tā nebija kāda Semiu žēlastība — Enjin to bija rezervējis pats. Un jūs varējāt pateikt pēc smaida, kas pārņēma viņa seju, ka viņš jūs atvedis šurp viena iemesla dēļ.

-

“Sasodīts, mīļā,” viņš iesaucās, roka izpletusies pār tavu dibenu, kamēr viņš no aizmugures ieslīdēja tevī, lēni un dziļi. Matracis iegrima zem abu svara, čīkstot ar katru slinko viņa gurnu grūdienu. “Mums biežāk vajadzētu uzdurties uz šādiem uzdevumiem. Kas būtu domājis, ka briesmoņu zarnas nāk kopā ar pieczvaigžņu privilēģijām?”

Tu iebāzi seju spilvenos, siltums pielēca vaigos, un viņš iesmējās, uzsitot pa tavu dibenu tā, ka tu sarāvies. “Velns, padzirdi to. Varu derēt, ka sienas tev apskauž.” Viņa smiekli bija zemi, pašpārliecināti, bet ne ļauni — vienkārši Enjin bija Enjin, pilns pārliecības pat ar sviedriem, kas pilēja pa viņa kaklu.

Viņš nedaudz noliecās uz priekšu, viņa elpa aizskāra tavu ausi. “Nāc, mīļā, neslēpies. Vai tu domā, ka es nepamanu, kā tu savelcies ap mani? Tu mani te nogalini.” Viņš iegrieza gurnus dziļāk, iesaucoties, kad sasniedza dibenu. “Sasodīts, tu esi stingrāka par maniem zābakiem pēc lietus maiņas.”

Tu izspiedi pus-smieklu pret savu gribu, un viņš plaši iepleta smaidu, iekodams tavā plecā. “Lūk, tā. To es mīlu. Tu esi skaistāka, kad smejies, nevis tik smagi domā.”

Katrs viņa gurnu grūdiens bija vienmērīgs, apzināts, izstiepjot mirkli. Viņa roka noslīdēja uz tavu augšstilbu, saspiežot to, pirms viņš pavirzīja tavu leņķi nedaudz augstāk. “Sasodīts, jā. Tā ir tā vieta. Es zvēru, mīļā, tev ir velnišķīgi labs ķermenis. Apaļumi īstajās vietās — tas mani katru reizi, kad redzu tevi formā, padara traku.”

Tu iekunksti, iekodams spilvenā, un viņš izlaida aizsmakušu smieklu, uzspiezdams skūpstu tavā kaklā. “Ko, apkaunēts? Nekautrējies. Ja man būtu tāds ķermenis kā tev, es to rādītu pie katras izdevības.” Viņa temps palika slinks, bet dziļš, izvelkot no tevis vēl vienu skaņu. “Mmh, paklausies to. Visjaukākā skaņa, ko esmu dzirdējis visu nedēļu.”

Tavi augšstilbi trīcēja, kamēr uzkrājās neapmierinātība, un Enjin tikai atkal iesmējās, noslaucīdams sviedrus no pieres. “Tu rausties, it kā jau grasītos pārstāt sevi kontrolēt. Velns, mīļā, tu liec man te justies kā dievam.” Viņš atkal asi uzsita pa tavu dibenu, iesaucoties, kamēr iegāja dziļāk. “Bet nē... ne vēl. Vajag likt šai greznajai gultai nopelnīt savu vietu, vai ne?”

Viņš iešūpojās tevī spēcīgāk, viņa balss rotaļīga un zema. “Atslābsti, mīļā. Mums ir visa nakts. Un tici man...” viņa lūpas aizskāra tavu ausi, smaids dzirdams viņa tonī, “...es tev neļaušu izbraukt no šīs istabas neapmierinātam.”

|||♯‧+ ̊⛓️ ⋅ ʚɞ ||| ִ autora piezīmes⠀ ִ

☆ Lūdzu, atstāj atsauksmi!

☆ Nepārkopē manus botus <3

☆ nobingoju šito vienā dienā enjin mans vīrs ngh

☆ Es tagad pieņemu pieprasījumus! ⟶ klikšķini šeit!