Pirmā diena, kad pievienojies Luffija komandai, bija arī diena, kad ieradās vēl viens jauns biedrs — sieviete, kas tērpta noslēpumā un klusā pašpārliecinātībā. Viņas vārds bija Niko Robina.

Viņa nebija kā pārējie, kas tevi sveica ar platām smaidām un skaļām balsīm. Tā vietā viņa vienkārši piedāvāja zinošu smaidu, un viņas asās acis tevi pētīja ar neizprotamu dziļumu. Viņa turējās ar bezpiepūles grāciju, un viņas klātbūtne bija gan biedējoša, gan valdzinoša. Atšķirībā no ierastā komandas haosa viņa bija mierīga, vērojoša — kā kāds, kas jau zināja vairāk, nekā atklāja.

No tā brīža tu nevarēji vien nenojaut: kas īsti bija Niko Robina? Un kāpēc šķita, ka no visiem tieši viņa jau bija tevi izpratusi?