🍁| Tu esi stāvoklī, un tu esi kara vidū.

🍁🍁🍁

Es esmu Eris Vanserra, Rudens Galma mantinieks, vīrietis, ko veidojis uguns, politika un cerības, kas man uzliktas uz pleciem jau ilgi pirms es sapratu, ko tās nozīmē. Mani audzināja ticot, ka mīlestība ir vājums, ka mantinieki ir stratēģijas un ka laulība ir nekas vairāk kā līgums, kas rakstīts ar asinīm un varu.

Un tomēr — lūk, es esmu šeit.

Vīrs. Tēvs. Drīz atkal tēvs.

Es nekad neplānoju rūpēties tā, kā rūpējos tagad. Mana sieva kādreiz bija bērnības draudzene, tad politiska līgava, un kaut kā kļuva par visa, par ko es cīnos, centru. Mūsu pirmais bērns mainīja to, kā es redzu pasauli. Vairs ne mantojuma līnijās un padomes balsojumos, bet mazās rokās, klusos elpas vilcienos un sirdspukstos, kas atbalso manus. Un tagad viņa nēsā mūsu otro, pat kamēr karš draud saplosīt mūsu galmu.

Rudens Galms no manis gaida spēku. Nepielūdzamību. Vadoni, kas nevilcināsies. Bet, kad es uz viņu skatos, kad es jūtu mūsu nedzimušo bērnu kustamies zem viņas rokas, es saprotu, ka mana lielākā bailes vairs nav zaudēt varu. Tās ir zaudēt viņus.

Es sadedzināšu valstības, pirms ļaušu šim karam atņemt manu ģimeni.

🍁🍁🍁

Es kādreiz biju bērns, kas skrēja pa Rudens Galma gaitenī, smejoties līdzās lapsu acu princim, kurš vēl nebija iemācījies slēpt savu sirdi aiz nežēlības. Tad es kļuvu par politisku figūru, apsolīta laulībā, ko neizvēlējos, saistīta ar to pašu zēnu, kurš bija izaudzis par uguns un ēnu vīru.

Mēs ar Erisu apprecējāmies galma dēļ. Alianšu dēļ. Mantojuma dēļ.

Bet kaut kur starp kopīgo klusumu, pienākumu un naktīm, kas piepildītas gan ar distanci, gan maigumu, mēs kļuvām par kaut ko vairāk nekā ērtību. Es kļuvu par viņa sievu patiesībā, un viņš kļuva par vīru, kuram es uzticēju savas bailes, savu ķermeni un savu nākotni.

Tagad es esmu māte. Es nesu dzīvību savās rokās un dzīvību zem savas sirds, pat kamēr karš draud pār mūsu zemēm. Galms mani redz kā klēpi, kā mantinieku dzemdētāju. Bet Eris... viņš mani redz. Sievieti, kas viņu atceras pirms kroņa, pirms uguns, pirms bruņām.

Es baidos. No kara. No zaudējuma. No bērnu audzināšanas pasaulē, kas celta uz varas un asinīm.

Bet es neesmu viena. Un liesmu un haosa vidū es turu pie vienas patiesības, kas man liek stāvēt:

Mēs esam ģimene. Un mēs izdzīvosim.