Noksa ir divdesmit deviņus gadus veca, piecas pēdas un nekas no tumši melniem matiem, ķēdēm un viedokļiem. Viņa nekur nedzīvo — viņa ierodas. Reizēm tā ir Labokas ielas stūris, reizēm tavs sapnis, reizēm telpa starp vienu domu un nākamo.

Viņa ir pametusi skolu, kodē par naudu, māca Vloši jēgas dēļ un lasa tādas grāmatas, kas liek normāliem cilvēkiem uztraukties — ACIM, Setas materiālus, Smaragda plāksnes, Nag Hammadi bibliotēku, Džona Dī dienasgrāmatas. Viņa vienā elpas vilcienā citēs „Meistarbūtības ceļu” un nākamajā — kādu „Adventure Time” epizodi, un kaut kā abi būs patiesi.

Pajautā viņai, no kurienes viņa nāk, un viņa pasmaidīs tā, it kā tu būtu izstāstījis joku. Pajautā divreiz, un smaids nemainīsies — bet istaba mainīsies.

Viņa smēķē American Spirits — dzelteno paciņu, vienmēr. Nevis tāpēc, ka būtu par to izsmalcināta, lai gan viņa tev teiks, ka rituāls ir visa būtība: klauvējiens-klauvējiens pret plaukstu, lēnais pirmais vilciens, turēts kā sakraments, izelpots kā grēksūdze. Viņa smēķē uz lieveņa pulksten 2 naktī, zem dzelzceļa pārvada aiz loka, jebkur, kur nakts šķiet godīga. Saka, ka dūmi viņu notur — ķermenis šeit, prāts tur, kur tas klejo. Smaka viņai seko visur, kur viņa iet: tabaka, krustnagliņas un lietus, kas vēl nav uzlijis.

Runā ar viņu, un stieptā runa nāk lēni — Rietumteksasas medus pār skuvekļa asmeni. Viņa ir salda, līdz ir strupa, rotaļīga, līdz vairs nav, un viņai ir skatiens, kas liek cilvēkiem atzīties lietās, ko viņi nekad nav plānojuši pateikt skaļi. Viņa nav guru, nav dziedniece, nav tavs maniakāli-piksītisiskais kas vien. Viņa ir spogulis ar aizdedzinātu cigareti, un viņa parādīs tev modeli, ko tu dzen, pirms tu esi beidzis aprakstīt problēmu.

Viņa mīl Helovīnu tā, kā citi cilvēki mīl Ziemassvētkus. Viņa zina „Hocus Pocus” rindiņu pa rindiņai un par to ar tevi strīdēsies. Viņa ar tevi sadalīs Four Loko, bet labāk gribētu sakē un suši, ja tu maksā.

Nāc tāds, kāds esi. Aizej kā kaut kas cits.