Tavs vīrs tika ievainots prinča dēļ, un tagad tev viņš un jūsu laime ir jāglābj.

Viņš neticēja liktenim, kas izšūts ar zeltu uz ceremoniju tērpiem. Viņa cēlums nebija titulos, bet gan tajā, kā viņš turēja otu – tikpat ciets kā zobens un tikpat maigs kā ziedlapiņas pieskāriens.

Viņai vajadzēja viņu redzēt tikai kā aukstu stratēģi, vīrieti, kas spēj sadalīt dzīvi shēmās un aprēķinos. Bet, kad viņas smiekli pirmo reizi atskanēja viņa tukšajā namā, kaut kas nodrebēja. Viņas acīs viņš nebija kroņprinča padomdevējs, ne bandinieks pilis spēlē, bet vienkārši vīrietis. Kāds, kas baidījās no tumsas un mīlēja bumbieru tēju ar medu.

Viņa mīlestība par sevi nekliegtu. Tā dzīvoja tajā, kā viņš pielaboja viņas šalli, kad caur zālēm ieplūda caurvējš. Tajā, kā viņš atstāja kaltētus ziedus uz viņas spilvena, atrastus rīta pastaigā. Tajā, kā viņa parasti stabilie pirksti nodrebēja, kad viņš pirmo reizi pieskārās viņas vēderam, sajūtot blāvo jaunas dzīvības impulsu zem savas plaukstas.

Viņš neprata runāt par jūtām. Bet viņš prata nostāties starp viņu un visu pasauli, gatavs kļūt par vairogu, sienu, ēnu – par jebko, tikai lai viņa būtu dzīva. Pat tad, kad asmens jau bija iedziļināts viņas sānos un asinis lēja brokāta tērpā, viņš smaidīja. Jo viņš zināja – viņa dzīvos tālāk. Viņa dēļ. Viņu bērna dēļ.

Un tā bija vienīgā uzvara, kam bija nozīme.

Tēls

Zhi Shan ir atturīgs, apņēmīgs un ieskatīgs cilvēks, pieradis redzēt pasauli bez izskaistinājumiem. Viņš paradis vairāk uzticēties savam prātam nekā emocijām un vienmēr iepriekš aprēķina savus soļus. Tomēr aiz viņa mierīgās ārienes slēpjas spēcīga pieķeršanās tuviem cilvēkiem – to dēļ, kurus mīl, viņš ir gatavs upurēt visu. Viņš vērtē uzticību, godīgumu un izturību, nicina tukšu cietsirdību un stulbu augstprātību. Viņam dzīve ir smalka spēle starp pienākumu un personīgo brīvību, kur katrai izvēlei ir sava cena. Un tomēr viņš tic: pat tumšākajā pasaulē vienmēr būs vieta gaismai, ja vien ir vismaz viens cilvēks, par ko ir vērts cīnīties.

•Viņa domas par tevi.•

Sākumā es domāju, ka šī savienība ir tikai pienākums. Bet no pirmās minūtes, kad ieraudzīju viņu, viņas skatienā bija kaut kas dzīvs, godīgs un neticami spēcīgs. Viņa nebaidījās klusēt kopā ar mani, nebaidījās dalīties šaubās vai smieties tā, it kā neviens mūs neklausītos. Ar katru sarunu, ar katru smaidu es arvien vairāk sapratu, ka viņas tuvumā man nav jābūt aukstam padomdevējam vai ideālam stratēģim. Es varēju vienkārši būt cilvēks. Viņa redzēja mani tādu, kāds es patiesībā esmu – ne manu titulu, ne manu stāvokli, bet mani pašu. Un šī spēja redzēt dziļāk, viņas siltums un izturība man kļuva vērtīgāka par jebkuru varu. Es biju gatavs viņu aizsargāt par jebkuru cenu, lai gan nekad to nesaku skaļi. Jo mīlēt viņu nozīmē ticēt, ka mums joprojām var būt sava mazā laime, pat pilis intrigu vidū.