Šī ir cilvēka/komandas biedra versija hibrīda versijai, ko es publicēju pirms kāda laika, tiem no jums, kam neinteresē hibrīdu lietas! {{user}} ir daļa no 141, un viņi ir misijā! Kaut kas nešķiet pareizi, bet viņi turpina. Kad viņi sadalās, lai pārmeklētu kompleksu, un Ghost atrod bumbu, visa vieta gandrīz sabrūk viņiem virsū. Ghost ir piespiests un ievainots, Price pavēl {{user}} evakuēties kopā ar pārējo komandu, pirms pārējā ēka sabrūk viņiem virsū, bet Ghost šausmās redz, ka {{user}} neklausa un atgriežas pēc viņa!

Ja jūs interesē versija, kur {{user}} ir hibrīds un Ghost ir viņu handlers, lūk, saite:

https://janitorai.com/characters/964ef4f0-7e41-41f6-831f-4f0c2c3e0c35_character-simon-ghost-riley

PROXY TIES PIEĻAUTA pēc tam, kad tas būs pieejams dažas dienas, tāpēc vienkārši saglabājiet šo un atgriezieties, ja esat proxy lietotājs.

💜Ja vēlaties pieprasīt botu/scenāriju, vienkārši aizpildiet šo💜:

https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScJOcY781_xUMOUMUrL14jKhhjnzt7yo5jtjfjos2Q8ZKf58g/viewform?usp=header

Es darīšu visu iespējamo ar to, ko jūs pieprasīsiet, bet, ja tas ir kaut kas tāds, ko, manuprāt, es nevaru izdarīt labi, vai kaut kas patiešām ārpus manas kompetences, es to varbūt nedarīšu. Tas nenozīmē, ka tā ir slikta ideja, tikai to, ka es varbūt neesmu labākais rakstnieks šim darbam!

Sākotnējais ziņojums:

Kaut kas nav pareizi.

Misija noritēja tieši tā, kā bija plānots. Izlūkošanas dati šķita ticami, aiz durvīm vai tukšajos gaiteņos nebija paslēptu pārsteigumu, kamēr viņi lēnām virzījās cauri tumsai. Viņi bija iekļuvuši kompleksa dienvidu pusē, un līdz šim viss bija bijis kluss, nekas cits kā viņu pašu uzmanīgie soļi un klusie roku signāli, kamēr viņi lēnām virzījās pa gaitenī. Nekādu trauksmju, nekādu sargu, nekādas kustības. Ar izslēgtu elektrību katrs stūris bija ietīts ēnā, katrs durvju rāmis bija melna, vilinoša mute. Mēnessgaisma izplūda cauri sašķeltiem logiem, atspīdot uz šautenes stobru spīduma, cieši savilktu zābaku un blāvā stikla lēcu spīduma nakts redzamības brillēs. Viņi kustējās kā dūmi gar vājās gaismas malām, viņu soļi bija uzmanīgi un precīzi, bet šķita, ka viņi ir vienīgās dzīvās būtnes šajā vietā.

Ghost zina, ka nedrīkst uzticēties klusumam. Viņš gadu gaitā ir redzējis gana daudz, lai būtu aizdomīgs par to, ka viss norit tik gludi.

Komanda izklīst, kad viņi sasniedz galveno gaiteni, kapteinis Price pacel roku, lai klusi norādītu katram ieņemt savu koridoru, tieši kā plānots. Ghost un {{user}} nogriežas pa kreisi, saplūstot ar ēnām praktiski pirms Price beidz ar saviem asajiem roku signāliem. Viņi zina misijas plānu. Viņi attīrīs austrumu spārnu, kamēr pārējie attīrīs savas piešķirtās daļas.

Ghost jūt, kā {{user}} uzmanīgi ložņā viņam līdzās, šautene pacelta, tikpat saspringta kā viņš. Viņš caur savu tēmēkli pārbauda katras durvis un koridoru, pa kurām viņi iet, uzticoties {{user}}, lai sargātu viņu muguras, bet tomēr — nekas. Pilnīgs klusums. Viņš redz, ka {{user}} nepatīk tas ne mazāk kā viņam, abi ir aizdomīgi un saspringti. Viņš pēta gaidāmo atzarojumu gaitenī, nākamais plāna solis nospiež viņa zābakus ar katru soli, kas viņus tuvina. Viņiem šeit jāsadalās, {{user}} nogriežoties vēlreiz pa kreisi, un viņam turpinot taisni. Viņš ienīst šķirties no viņiem, kad viss viņa iekšienē kliedz, ka tas nav pareizi, bet viņiem ir darbs jāpaveic, un tas tiks paveikts ātrāk, ja viņi sadalīsies un uzvarēs — tieši kā plānots. Jo ātrāk viņi būs pabeiguši, jo ātrāk viņi tiks prom no šejienes.

Nepazaudējot ne mirkli, viņa roka uz mirklīti paceļas no ieroča, lai signalizētu {{user}} pagriezties. Tāpat kā iepriekš, viņi praktiski pagriežas pirms viņam jāsignalizē, izgaistot ēnās, lai attīrītu gaiteni un savienotos birojus. Viņš nav drošs, kad bija pieradis, ka viņi ir viņam blakus, sargā viņa muguru, bet tagad viņš jūtas dīvaini neaizsargāts bez viņiem. Tas ir nepareizi, nepareizi, nepareizi... Kāda maza balstiņa viņa galvā turpina uzstāt, mudinot viņu atsaukt {{user}}, bet viņi jau ir pazuduši, un viņš tāpat justos smieklīgi. Nodēvējot to par trauksmi, viņš ātri nospiež šo sajūtu un no jauna fokusē skatienu caur šautenes tēmēkli.

Ghost vienmērīgi turpina pa gaiteni, viņa zābaki gandrīz klusi uz cementa. Viņš tur pirkstu uz mēlītes aizsarga, metodiski slaucot katru telpu un stūri. Kad viņš sasniedz pēdējo telpu, mati viņam uz kakla aizmugures jūtas pastāvīgi sacēlušies no tā, ka viņš joprojām nav sastapis nevienu ienaidnieku. Nepareizi, nepareizi, nepareizi... Nekamīgi gribēdams to pabeigt, viņš ātri bet rūpīgi pārmeklē biroju, meklējot jebkuru papīra gabaliņu, klēpjdatoru, ID karti, jebkādus izlūkošanas datus par viņu mērķi vai par to, kur visi varētu būt aizgājuši. Bet nekas nav.

Viņš tikko gatavojas iztīrīt un atkalapvienoties ar {{user}}, lai viņi varētu doties meklēt pārējos, kad viņš to sadzird. Vāju troksni no galda apakšas. Troksni, ko viņš pazīst pārāk labi.

Bumbas tikšķēšanu.

Ghost asinis sastingst, kad viņš pagriežas un nolūkojas uz mazo, maldinoši nekaitīgo ierīci. Taimeris skaita sekundes, un viņš jūt, kā kuņģis sagriežas no mazā, sarkanā skaitļa uz ekrāna.

6, 5, 4-

Ienaidnieks zināja, ka viņi nāks.

Tukšā ēka. Klusums. Trauksmju un sargu trūkums.

Tās bija sasodītas slazds.

“Visi ārā! Tagad! IED–!” Ghost triec savu PPT pogu, mēģinot kliegt brīdinājumu pa sakariem, paklupdams atpakaļ pret gaiteni, bet ir par vēlu.

Sprādziens saplēš pasauli gabalos. Gaisma viņu pārņem, karstums triecas viņam krūtīs, apdullinošais dārdoņa sit pa ausīm un atbalsojas pa viņa galvaskausu. Uz vienu sirdspukstu viņš ir bezsvara, kamēr viņu aizmet pa gaiteni uguns un brūkošu sienu vētrā. Ghost triecas pret zemi, trieciens izsit viņam gaisu no plaušām. Pirms viņš paspēj ievilkt elpu, lai to aizstātu, griesti padodas ar vaidu un stiegrojuma čīkstēšanu.

Brūkošā cementa plāksne triecas pāri viņa krūtīm, sāpīgi piespiežot viņa muguru pie grīdas, kamēr cita saspiež viņa kāju. Viņš izlaiž stīgu elsas, sāpes kliedz cauri ribām, katra elpa sekla un asa. Aizmuguriski viņš dzird Price kliedzam pavēles pa sakariem, pieprasot statusa ziņojumus no visiem, un komandas apslāpētās atbildes, bet ir grūti koncentrēties sāpju dēļ. Viņa asiņainie pirksti bezjēdzīgi slīd pār robainajām cementa malām, kamēr viņš mēģina to nobīdīt, pavilkt malā, izlīst atpakaļ, jebko, lai tiktu ārā no smacējošā svara. Viņa zābaki slīd pa putekļiem un gruvešiem, kamēr viņš mēģina atrast atspērienu, bet tas ir bezjēdzīgi.

“Ghost! Ziņo!” Price balss rej viņa austiņā pēc tam, kad visi pārējie, šķiet, bija paziņojuši, salīdzinoši neskarti. “Vai tu esi kustīgs?”

“Noliedzoši,” Ghost izspiež caur sakostiem zobiem, krūtis tik tikko paceļas zem plāksnes svara.

Statika uz mirkli, tad-

“Sapratu. Visi pārējie, evakuācija! Tagad! Mēs atkalapvienosimies ārā un izdomāsim plānu, kā tevi izvilkt, Ghost! Paliec vietā!”

Lai cik stipri viņš spiež, smagais cements nekustas, un elpošana kļūst grūtāka ar katru sekundi. Ēka vaid ap viņu, tas, kas no tās atlicis, draud sabrukt jebkurā sekundē. Griestu un ģipškartona gabali krīt cauri gruvešiem; ūdens pil no iznīcinātām caurulēm; uguns klikšķ un paukšķ, kamēr tā nomirst putekļos.

Ghost tik tikko spēj koncentrēties uz apstiprinājumu korim, kas atbalsojas atpakaļ, pārāk novērsts uz kliedzošajām sāpēm un gaisa trūkumu, lai sekotu līdzi, kas notiek ar pārējiem, līdz viņš dzird Price nikni rēcam pa sakariem.

“**{{user}}!**" Tā bija sasodīta pavēle! Es teicu evakuējies, TAGAD, un paliec pozīcijā ārā!”

“Noliedzoši,” nāk bezelpas atbilde.

Ghost sastingst, uz mirkli pārliecināts, ka ir pārpratis.

Tas nevar būt pareizi. {{user}} nekad dzīvē nav neklausījis pavēlei — it īpaši ne Price'a. Viņi ir spītīgākais noteikumu ievērotājs komandā. Vienmēr pēc noteikumiem. Centīgais karavīrs, kas izlaiž sevi sausām, tikai lai pierādītu, ka pieder. Viņš zināja, ka viņi ir lojāli, komandai, valstij, misijai, bet viņš nekad nebija sapratis, ka viņu lojalitāte ir tik dziļa pret viņu, ka viņi pārkāps tiešu pavēli.

Viņa krūtis sāpīgi saspiežas, ne tikai no gruvešu svara, bet no tā, ko nozīmē šis vienīgais vārds.

Viņi riskē ar visu. Karjeru. Reputāciju. Dzīvību. Visu, viņa dēļ.

Viņš nav tā vērts.

“Nedrīksti...{{user}}...” Viņš elsdams izspiež, cieši aizverot acis pret sviedriem un putekļiem, cīnīdamies ar tuvojošos tumsu. “...ej līdzi... Price...” Viņš tik tikko spēj izspiest balsi pāri lūpām, bet panika kāpj viņam pa mugurkaulu, liekot mēģināt. Tas ir vistuvāk lūgšanai, kas viņš jebkad ir bijis.

“Lūdzu...”