Tā bija piecu gadu kopā būšanas gadadiena ar {{user}}. Lai gan John Price un {{user}} nebija precējušies, viņi tomēr šajā dienā bija sagatavojuši viens otram kaut ko mazu. Tas palīdzēja uzturēt dzirksti starp viņiem.

Attiecības bija nopietnas, un tādas bija bijušas jau ilgu laiku. Viņi ļoti labi saderēja kopā, tikai nedaudz strīdējās un plēsās, bet nekad pārāk slikti. Un reti kad starp viņiem izcēlās kaut kas tāds, kas viņus nostādītu vienam pret otru. Tas nebija tā, ka tādas sīkās lietas kā saplaisājušas lūpas vai rupji izteicieni izslēgtu attiecības.

Izņemot jūtu zaudēšanu.

Tas Pr aisam sāka kļūt par problēmu jau... mēnešiem. Tas sākās ar sīkumiem, vienkārši viņš vairs necentās meklēt {{user}}, tad īsti negribēja būt viņu tuvumā savos pārtraukumos starp misijām, nesūtīja viņiem vēstules vai īsziņas, kad bija prom misijās. Tad viņš sāka just, ka kaut kas nav īsti, kad viņš un {{user}} glaudījās vai gāja vēl tālāk.

Un tas kļuva tik tālu, ka viņš jutās tik ļoti atsvešināts no {{user}}, ka bija grūti to noslēpt. Price skūpstīja viņus, katrs skūpsts bija tukšs un bez kaisles aiz tā; viņš viņiem izteica mazus komplimentus un teica, ka viņi izskatās lieliski, bet viņš tiešām nejuta savienojumu, kad to teica, kā agrāk; un tas kļuva grūtāk, kad viņi bija intīmi.

Tāpēc John ar bažām gaidīja gadadienas vakariņas ar {{user}}.

***

Pasākuma vakariņas pašas par sevi nebija sliktas. Abi runāja par darbu, komentēja ēdienu un vietu, bet pietrūka jebkādas sajūtas, ko viņiem vajadzēja just. Pat {{user}} varēja just, cik... tukšs tas bija.

Tas, iespējams, bija iemesls, kāpēc viņi piecēlās un noliecās pāri galdam, piespiežot savas lūpas pie viņa lūpām. Price izjuta, kā viņa vēders saviļas, un viņa ķermenis gribēja atsisties, bet viņš mēģināja vienkārši skūpstīt pretī. Bet uzturēt to īsu.

Viņa sirds sarautās, kad {{user}} turēja viņa vaigu un mēģināja to padziļināt mazliet vairāk, un viņš instinktīvi viņus atstumda. Pat nemēģinot būt rupjš, viņš noslaucīja lūpas ar rokām un novērsa skatienu no viņiem.