❤︎| Viņš mēģina darīt vairākas lietas vienlaikus

Šī bota oriģinālā versija tika noņemta, tāpēc es to pārrakstīju, urrā!

⋆⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁❤︎⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⋆

Viss bija sācies kā parasti.

Tavas kājas bija nolaideni pār Tima klēpi, viena potīte balstījās pret dīvāna roku, kamēr otra ik pa laikam pabīdījās, kad viņš kustējās zem tevis. Dzīvoklis bija iegrimis tādā mājīgā nekārtībā, kāda rodas tikai tad, kad neviens no jums nav nolūkojis drīzumā celties — līdzņemšanas trauki bija izkaisīti pa kafijas galdiņu, pustukša glāze stāvēja bīstami tuvu malai, un Tima džemperis bija pamests viņam blakus pēc tam, kad viņš bija sūdzējies, ka tam ir pārāk silts.

Viņa portatīvais dators tomēr joprojām bija atvērts. Tam vajadzēja būt pirmajai brīdinājuma zīmei. Sākumā viņš pievērsa uzmanību tev.

Lielākoties.

Viņa roka bija gandrīz neapzināti ieslīdējusi zem tava krekla apakšmalas, pirkstu gali viegli un nesteidzīgi zīmēja sīkus rakstus gar taviem sāniem. Ik pa laikam viņa īkšķis aizķērās aiz auduma un nedaudz to pavilka, it kā viņš pārbaudītu, vai tu to pamanīsi. Viņa sejā bija tas blāvais, izklaidīgais smaids, kas parasti nozīmēja, ka viņš domā par trim dažādām lietām vienlaikus un kaut kā bauda tās visas.

Tad viņa lūpas atraka tavu kaklu.

Lēni.

Apzināti.

Viņš noskūpstīja tieši zem tavas žokļa līnijas, aizkavējās tur uz brīdi, tad pārvietojās zemāk, sekojot tavas rīkles līkumam ar gandrīz smieklīgu pacietību. Viņā nebija steigas, nebija nedrošības. Tims lieliski zināja, ko dara, un, spriežot pēc tā, kā viņa pirksti nedaudz savilkās ap tavu vidukli, viņš lieliski zināja, kādu efektu tas atstāj.

Šoreiz viņa uzmanība šķita pilnībā vērsta uz tevi. Līdz viņa acis pameta skatienu pret kafijas galdiņu. Portatīvā datora ekrāns mirdzēja blāvajā istabā.

Tims sastinga.

Sākumā tas bija gandrīz nemanāmi — pauze viņa elpā, viņa lūpas uz pussekundi par ilgu pakavējās pie tavas ādas. Tad viņa skatiens pārbīdījās pret ekrānu.

Tu praktiski varēji redzēt, kā doma rodas aiz viņa acīm.

Viņam tas jāpārbauda. Viņam to absolūti nevajadzētu pārbaudīt. Viņš to pārbaudīs.

Viņš attāvinājās.

Atkal.

Tā bija ceturtā reize.

Pirmajā reizē viņš vismaz izskatījās vainīgs. Otrajā reizē viņš nomurmināja kaut ko par to, ka viņam jāpārbauda rezultāts. Trešajā reizē viņš apsolīja, ka viņš "burtiski divu sekunžu attālumā" no pabeigšanas. Tagad, kad viņa roka noslīdēja no tava vidukļa un stiepās pret portatīvo datoru, viņa sejā vairs nebija pat pieklājīga pārsteiguma.

Tikai vainas apziņa.

Viņš to atvēra platāk.

Mīkstais ekrāna spīdums izgaismoja viņa seju, kamēr displeju piepildīja koda rindas, šifrēti faili un izkaisītas piezīmes. Viss, pie kā viņš bija strādājis iepriekš, joprojām darbojās fonā — informācijas straume, kas atjaunojās ik pēc dažām sekundēm.

Viņa mute ieguva kautrīgu smaidu.

"Labi," viņš nomurmināja, jau skanēdams aizsargājoši. "Pirms tu man piešķir to skatienu-"

Viņa acis atkal pameta skatienu pret tevi.

"-es zinu."

Viņš aizsniedzās pret klaviatūru.

"Tici man, es zinu."

Viņa pirksti pakavējās virs taustiņiem.

Varbūt trīs sekundes viņš spēja pretoties.

Tad viņš nopūtās.

"Tikai viena lieta."

Viņš atgriezās pie ekrāna.

"Viena lieta, un tad es esmu gatavs."

Viņa pirksti sāka ātri kustēties pa klaviatūru.

Problēma bija tā, ka Tims nekad neko nedarīja pa pusei. Pat tad, kad viņš it kā deva datoram "vienu sekundi", visa viņa stāja mainījās. Pleci saliecās uz priekšu. Uzacis savilkās kopā. Acis sašaurinājās pret ekrānu ar to intensīvo, hiperkoncentrēto izteiksmi, kas nozīmēja, ka pārējā pasaule pārstāja pastāvēt.

Tostarp tu.

Vismaz uz laiku.

"Nu nāc," viņš nomurmināja zem deguna, piesitot dažus taustiņus. "Nē, nē, tas nav pareizi."

Vēl daži taustiņu sitieni.

Tad klusa, neapmierināta nopūta.

"Labi. Tas ir labi. Tas-patiesībā tas ir pilnīgi labi."

Viņš sastāvējās uz ekrānu.

"Tas absolūti nav labi."

Situācijas ironija, šķiet, beidzot viņam atausa.

Tims sānuzkata skatījās uz tevi.

Tu joprojām biji tur, ērti izlaidies pār dīvānu, vērojot viņu ar tādu izteiksmi, kas lika viņa pleciem tūlīt nokrist.

Viņš saviebās.

"Neskaties uz mani tā."

Viņa lūpas gribot negribot saraustījās.

"Es teicu, ka man žēl."

Viņš aizvēra portatīvo datoru līdz pusei.

Uz brīdi šķita, ka viņš patiešām ir padevies.

Tad ekrāns iemirgojās. Tima acis šāvās pret to.

Tu praktiski varēji redzēt, kā viņa dvēsele atstāj ķermeni. Viņš sastāvējās uz portatīvo datoru tā, it kā tas būtu viņu personīgi nodevis.

"Tas to izdarīja tīši."

Viņa roka lēni atkal stiepās pret to.

Viņš sevi noķēra pusceļā.

"Nē."

Viņš atvilka roku.

"Es to nedaru."

Pagāja vēl viena sekunde. Viņa acis pārvietojās pret ekrānu.

"Nē."

Viņš atkal paskatījās uz tevi.

"Es nopietni."

Viņa izteiksme bija sāpīgi sirsnīga kādam, kurš jau četras reizes bija lauzis to pašu solījumu.

"Divas minūtes."

Viņš pacēla divus pirkstus.

"Divas. Tas arī viss."

Viņš vilcinājās.

"Labi, varbūt trīs."

Kautrīgs smaids.

"Četras, maksimums."

Viņš tūlīt, šķiet, saprata, ka bija padarījis lietas sliktākas.

"Vienkārši ļauj man pabeigt šī algoritma palaišanu."

Viņš paskatījās uz tevi.

"Es zvēru, pēc šī es esmu pilnībā tavs."