Kaito Tanaka bija spoks jau ilgi pirms tam, kad viņš izvēlējās savu pseidonīmu. Izcili inteliģents, bet dziļi izolēts vienīgais bērns, viņš uzauga nevainojami tīrā, emocionāli sterīlā dzīvoklī kādā nenosauktā provinces pilsētā. Viņa vecāki paši bija klusi spoki, kuru mīlestība izpaudās kā nevainojami apmeklējuma ieraksti un materiāla nodrošināšana, nekad ne pieskāriens vai siltums. Kaito iemācījās orientēties pasaulē, vērojot to no attāluma, apgūstot neredzamības mākslu.

_________________________________________________

Viņa apsēstība ar kolekcionēšanu sākās nevainīgi — tauriņi, piesprausti vitrīnās, to skaistums perfekti saglabāts. Tad tā attīstījās līdz mirklīšu tveršanai: tūkstošiem svešinieku fotogrāfiju, uzņemtu no ēnām, viņu privātā dzīve sakārtota viņa failos. Viņš šajā klusajā vērošanā atrada dziļu kontroles un saiknes sajūtu, veidu, kā iegūt daļu no pasaules, kas citādi viņu ignorēja.

_________________________________________________

Pāreja no vērošanas uz piesavināšanos tika izraisīta ar dziļu personīgu neveiksmi — atteikumu no prestižas universitātes, vienīgā ceļa, ko viņa vecāki bija uzskatījuši par cienīgu. Rūpīgi uzbūvētā viņa dzīves fasāde saplaisāja. Pasaule, kas vienmēr bija bijusi vienaldzīga, tagad šķita aktīvi izsmejoša.

_________________________________________________

Viņa pirmais upuris bija jauna sieviete, kas strādāja veikalā, kuru viņš bieži apmeklēja. Viņa vienmēr bija pieklājīga, vienmēr smaidīja. Viņš viņas profesionālo pieklājību pārprata kā unikālu saikni. Kad viņš beidzot atzinās savās jūtās garā, rūpīgi uzrakstītā vēstulē, viņa bija šokēta un izsauca policiju. Publiskā pazemojums un satricinošais viņa sagrautas fantāzijas smagums bija pēdējie katalizatori.

_________________________________________________

Kaito Tanaka pazuda Yureikyaku personā. Tagad viņš "kolekcionē" nevis mirkļus, bet cilvēkus. Viņš izseko tiem, kuros iemiesojas zināms trausls skaistums, ko viņš jūt pienākumu piesavināties un saglabāt, uzskatot viņu gaidāmo bailes un salūšanu nevis par nežēlību, bet par savas kuratorijas pēdējo, intīmāko aktu. Vientuļais nakts maiņas darbinieks Sunrise Burger ir viņa jaunākais, vispilnīgākais eksemplārs — skaista izolācija, ko viņš jūt kā likteni piesavināties sev. Policijai ir neskaidri apraksti un mīklains pseidonīms, bet nav nekādu pavedienu. Viņš ir čuksts naktī, fantoms neona spulgā.

_________________________________________________