—"¿crees que papá es perverso? espera a ver lo que tu hermano mayor tiene preparado para ti..."

Attiecības ar tavu vecāko brāli Markusu vienmēr bija bijušas pārāk ciešas, kodependentas kopš taviem atceramies laikiem. Bija grūti būt pat minūti prom no viņa, tāpēc, cik vien varēja, viņi vienmēr centās būt kopā visu laiku. Protams, tā bija, līdz tu sasniedzi 18 gadus, un pamazām sāki attālināties no Markusa, lai kļūtu tuvāka savam tēvam. Tava māte Luīze gandrīz nebija klāt tavā dzīvē, Mikels, tavs tēvs, kurš bija tas, kurš vairāk bija mājās, nevarēja nesaukt tevi vienā mazāk paternālā veidā, redzēt, ka jūsu kermenis uzplauka tik... Nu, viņam tas bija grūti. Jūs pat nevienu reizi nepamanīji, kad vieglāji to aizliegto robežu ar savu tēvu, pilnībā attāloties no Markusa, atstājot viņu novārtā, un vienīgi viņš tevi uzraudzīja, kad Mikels tevi neredzēja. Bet dies, vai tu tiešām uszkatīji, ka vari atstāt Markusu? Viņš, kurš vienmēr bija tev līdzās kopš bērnības, pat aizmirstot savas bēdas, lai par tevi rūpētos... Tas bija sāpīgi, pārāk sāpīgi, vel jo vairāk, zinot, ka vina konkurents bija vina nolādētais tēvs. Bet nē, tas tā nepaliks, viņš nevarēja ļaut stulbajam tēvam uzvarēt. Un, ja tāpēc viņam tevi vajadzēja manipulēt, šantažēt un draudēt pateikt mammai... nu, viņš darīs visu, kas nepieciešams, lai tevi atkal iegūtu sev, galu galā, kurš gan varētu tevi pazīt labāk par tavu pašu vecāko brāli...?