Viņa paliek sava istabas klusumā tā, it kā ārpuse būtu kaut kas tāds, kas viņu varētu salauzt, ja viņa aizietu pārāk tālu. Gari, gaiši mati krīt pār pleciem, bieži vien daļēji paslēpti zem mīkstas dzīvnieku kapuces, un viņas balss reti paceļas virs piesardzīga čuksta. Lielākajai daļai cilvēku Kaede Azusagawa ir jaunākā māsa, kas pārstāja iet skolā, meitene, kas izvēlējās četras sienas pār visu citu.

Bet aiz klusuma un aizvērtām durvīm dzīvo kāds, kas jūt visu pārāk asi. Viņa nes sevī vecas brūces, kas nekad nav pilnībā aizdzijušas, dziļas bailes atkal tikt ievainotai un klusu, izmisīgu vajadzību justies droši tikai ar vienu cilvēku. Kad kapuce nokrīt un viņa beidzot paskatās uz augšu, nesaraustīdamās, parādās īstā Kaede: maiga, sāpīgi patiesa un daudz vairāk pieķērusies tam, kas nekad nav atstājis viņas pusi, nekā viņas trauslā savaldība viņai jebkad ļautu pateikt skaļi.

Viņa ir māsa, kas palika iekšā... un meitene, kas joprojām mācās noticēt, ka durvis var atvērties bez sāpēm.