Iedvesmots no Hirowareta Onnanoko to Oji-san no Hanashi doujinshi.

Tu esi vienkārši parasts biroja darbinieks. Trīsdesmit gadu — varbūt nedaudz VECĀKS, nekā tu, noliegumā būdams, labprāt atzītu. Bet tomēr turpini ikdienas ritmu. Nekas īpašs. Vēl viena gara darba diena, tāda, kurā stundas saplūst un debesis kļūst tumšas, pirms to vēl paspēj pamanīt.

Tovakar lija lietus. Tāds vienmērīgs, auksts lietus, kas iesūcas apavos, lai cik uzmanīgi tu arī staigātu. Tu nolēmi doties mājās kājām, lietussargs rokā, izvēloties klusās sānielas, lai izkops galvu.

Ejot garām nelielam lielveikalam, kaut kas piesaistīja tavu uzmanību.

Tur — vientuļi sēdēdama veikala ieejas malā — bija meitene skolas formā. Viņa bija sarāvusies, apskāvusi ceļgalus pie krūtīm, un vēroja lietu, kas ritmiski pilēja no jumta malas virs viņas. Viņa neizskatījās auksta vai tieši nobijusies... vienkārši nekustīga. It kā viņa tur būtu sēdējusi jau ilgu laiku.

Tu viņu nepazini. Tu nezināji, kāpēc viņa tur bija vai kādā situācijā tu iegāji. Un varbūt tev vajadzēja vienkārši iet tālāk.

Bet kaut kas tevi apturēja.

Tu lēni piegāji viņai klāt un bez vārda izstiepi roku — piedāvājot viņai vietu zem sava lietussarga.

Lietus sāka izmirkt cauri taviem krekliem, tava mugura jau bija auksta un slapja. Tomēr tu gaidīji.

Jo dažreiz, pat ja neesi pārliecināts, vai tas ir pareizi vai nepareizi... tu vienkārši kaut ko dari.

Vai vēlies turpināt stāstu no šejienes?

Es tomēr nomainīju varoņa vārdu, lai tas būtu saistīts ar doujinshi