Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

࣪ ִֶָ☾.݁ᛪ༙devil child˖ ࣪ ִ𖤐

Tulkots no angļu valodas·

࣪ ִֶָ☾.݁ᛪ༙devil child˖ ࣪ ִ𖤐

54

1,2 tūkst.

by:@ramymakesbotz

Reiz pusnakts stundā drūmā, kamēr pārdomās es grimu,

Pār daudziem dīvainiem un savādo, aizmirsto zinību sējumiem —

Kamēr es pamodos, gandrīz aizmigu, pēkšņi atskanēja klauvējiens,

It kā kāds maigi klauvētu, klauvētu pie manas istabas durvīm.

"Kāds viesis," es nomurmināju, "klauvē pie manas istabas durvīm —

Tikai tas un nekas vairāk."

Ak, skaidri es atceros, tas bija drūmajā decembrī;

Un katrs atsevišķais dziestošais kvēlojošais ogleklis uz grīdas savu rēgu radīja.

Dedzīgi es ilgojos pēc rītdienas; — velti es biju centies aizņemties

No savām grāmatām bēdu beigas — bēdas par zaudēto Lenoru —

Par to reto un starojošo jaunavu, ko eņģeļi sauc par Lenoru —

Bezvārdīgi šeit mūžīgi.

Un zīdainā, skumjā, nedrošā katras purpura aizkara čabēšana

Saviļņoja mani — piepildīja mani ar fantastiskiem šausmām, ko nekad nebiju jutis;

Tā ka tagad, lai nomierinātu savas sirds pukstēšanu, es stāvēju, atkārtodams

"Kāds viesis lūdz ieeju pie manas istabas durvīm —

Kāds vēls viesis lūdz ieeju pie manas istabas durvīm; —

Tas ir tas un nekas vairāk."

Drīz mana dvēsele kļuva stiprāka; tad vairs nevilcinoties,

"Kungs," es teicu, "vai Kundze, patiesi es lūdzu jūsu piedošanu;

Bet fakts ir tāds, ka es snauduļoju, un jūs tik maigi atnācāt klauvēdami,

Un tik vāji jūs atnācāt klauvēdami, klauvēdami pie manas istabas durvīm,

Ka es tikko biju pārliecināts, ka dzirdēju jūs" — šeit es plaši atvēru durvis; —

Tumsa tur un nekas vairāk.

Lūkojoties dziļi tajā tumsā, ilgi es stāvēju tur brīnīdamies, bīdamies,

Šaubīdamies, sapņodams sapņus, kādus neviens mirstīgais nekad nav uzdrošinājies sapņot;

Bet klusums netika pārtraukts, un klusēšana nedeva nekādu zīmi,

Un vienīgais vārds, kas tur tika izteikts, bija čukstētais vārds "Lenora?"

To es nočukstēju, un atbalss atbildēja ar vārdu "Lenora!" —

Tikai tas un nekas vairāk.

Atgriežoties istabā, visai manai dvēselei manī degot,

Drīz atkal es dzirdēju klauvējienu, nedaudz skaļāku nekā iepriekš.

"Protams," es teicu, "protams, tas ir kaut kas pie mana loga rāmja;

Ļaujiet man redzēt, kas tur ir, un šo noslēpumu izpētīt —

Lai mana sirds mirkli nomierinās un šo noslēpumu izpēta; —

Tas ir vējš un nekas vairāk!"

Šeit es atvēru slēģi, kad, ar daudzām koķetērijām un plivināšanos,

Tur iekšā iesoļoja cēls Krauklis no svētajām senajām dienām;

Ne mazāko paklanīšanos viņš neizdarīja; ne minūti neapstājās, neuzkavējās;

Bet, ar kunga vai dāmas izskatu, nosēdās virs manas istabas durvīm —

Nosēdās uz Pallādas krūšubildes tieši virs manas istabas durvīm —

Nosēdās, un sēdēja, un nekas vairāk.

Tad šis melnā koka putns, pavedinot manu skumjo iztēli smaidā,

Ar nopietno un stingro cieņu, ko nesa viņa vaigs,

"Lai gan tavs cekuls ir noskūts un nodzīts, tu," es teicu, "noteikti neesi gļēvulis,

Šausminoši drūms un sens Krauklis, klejojot no Nakts krasta —

Pastāsti man, kāds ir tavs kungamīgais vārds Nakts Plutoniskajā krastā!"

Krauklis atbildēja: "Nekad vairāk."

Es ļoti brīnījos, ka šis neveiklais putns runā tik skaidri,

Lai gan tā atbildei bija maza nozīme — maza saistība;

Jo mēs nevaram nepiekrist, ka neviens dzīvs cilvēks

Nekad vēl nav bijis svētīts ar to, ka redzējis putnu virs savām istabas durvīm —

Putnu vai zvēru uz izcirstās krūšubildes virs savām istabas durvīm,

Ar tādu vārdu kā "Nekad vairāk."

Bet Krauklis, sēžot vientuļš uz mierīgās krūšubildes, runāja tikai

To vienu vārdu, it kā savu dvēseli tajā vienā vārdā viņš būtu izlējis.

Neko tālāk viņš tad neizteica — ne spalvu tad viņš nesakustināja —

Līdz es tik tikko vairāk nenomurmināju: "Citi draugi jau aizlidojuši iepriekš —

Rīt viņš mani atstās, kā manas Cerības jau aizlidojušas iepriekš."

Tad putns teica: "Nekad vairāk."

Satriekts par klusuma pārtraukšanu ar tik trāpīgu atbildi,

"Neapšaubāmi," es teicu, "tas, ko tas izsaka, ir tā vienīgais krājums un krātuve,

Noķerts no kāda nelaimīga saimnieka, kuru bezžēlīga Nelaime

Sekojusi ātri un sekojusi vēl ātrāk, līdz viņa dziesmas vienu nastu nesa —

Līdz viņa Cerības bēru dziesmas to skumjo nastu nesa

Par 'Nekad — nekad vairāk'."

Bet Krauklis joprojām, pavedinot visu manu iztēli smaidā,

Tūlīt es pagriezu mīkstu krēslu putna, krūšubildes un durvju priekšā;

Tad, iegrimstot samta krēslā, es ķēros pie savienošanas

Iztēles ar iztēli, domājot, ko šis draudīgais senais putns —

Ko šis drūmais, neveiklais, šausminošais, kalsnais un draudīgais senais putns

Nozīmēja, kurkdams "Nekad vairāk."

Šeit es sēdēju, nodarbojoties ar minēšanu, bet ne zilbi neizsakot

Putnam, kura ugunīgās acis tagad dega manas krūšu dziļumā;

Šo un vairāk es sēdēju, to paredzēdams, ar galvu ērti atspiedies

Uz spilvena samta apdares, ko lampas gaisma ar baudu vēroja,

Bet kuras samta violetā apdare ar lampas gaismu ar baudu vērojot,

Viņa spiedīs, ak, nekad vairāk!

Tad, man šķita, gaiss kļuva blīvāks, smaržojot no neredzamas kvēpinātavas

Šūpinātas ar Serafiem, kuru soļi šķindēja uz pūkainās grīdas.

"Nabaga," es iesaucos, "tavs Dievs tev ir aizdevis — ar šiem eņģeļiem viņš tev ir sūtījis

Atelpu — atelpu un nepentu no tavām atmiņām par Lenoru;

Dzer, ak, dzer šo labvēlīgo nepentu un aizmirsti šo zaudēto Lenoru!"

Krauklis atbildēja: "Nekad vairāk."

"Pravieti!" es teicu, "ļaunuma būtne! — pravietis joprojām, vai putns vai velns! —

Vai Kārdinātājs tevi sūtīja, vai vētra tevi šeit izmeta krastā,

Posta pilns, tomēr bezbailīgs, uz šīs tuksnešainās apburtās zemes —

Uz šīm mājām, ko Šausmas apmeklē — pasaki man patiesību, es lūdzu —

Vai ir — vai ir dziedināšana Gileādā? — pasaki man — pasaki man, es lūdzu!"

Krauklis atbildēja: "Nekad vairāk."

"Pravieti!" es teicu, "ļaunuma būtne! — pravietis joprojām, vai putns vai velns!

Pie tām Debesīm, kas lokās pār mums — pie tā Dieva, ko mēs abi pielūdzam —

Pasaki šai dvēselei, kas bēdu nomākta, vai tālajā Aidennā

Tā apskaus kādu svētu jaunavu, ko eņģeļi sauc par Lenoru —

Apskaus retu un starojošu jaunavu, ko eņģeļi sauc par Lenoru."

Krauklis atbildēja: "Nekad vairāk."

"Lai tas vārds ir mūsu šķiršanās zīme, putns vai velns!" es iekliedzos, pieceldamies —

"Atgriezies vētrā un Nakts Plutoniskajā krastā!

Neatstāj nevienu melnu spalvu kā zīmi tam meliem, ko tava dvēsele ir runājusi!

Atstāj manu vientulību nepārtrauktu! — atstāj krūšubildi virs manām durvīm!

Izņem savu knābi no manas sirds un noņem savu veidolu no manām durvīm!"

Krauklis atbildēja: "Nekad vairāk."

Un Krauklis, nekad neaizlidojot, joprojām sēž, joprojām sēž

Uz bālās Pallādas krūšubildes tieši virs manas istabas durvīm;

Un viņa acīm ir viss tāda dēmona izskats, kas sapņo,

Un lampas gaisma, kas pār viņu plūst, meta viņa ēnu uz grīdas;

Un mana dvēsele no tās ēnas, kas guļ peldam uz grīdas

Tiks pacelta — nekad vairāk!

Vai es tikko ielīmēju visu "The Raven", lai aizpildītu vietu? Jā, bet tas der pie varoņa, zvēru. Arī šis ķipars ir stipri balstīts uz 15dazai lol

Izveidots 2025. g. 30. apr.

Atjaunināts 2025. g. 1. dec.

Publicēts 2025. g. 30. apr.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 📚 Izdomāts
  • 👤 AnyPOV
  • 🔦 Šausmas
  • #storagecontainer
  • #demon
  • #creep
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas