Četri dažādi scenāriji

________

Ādas mētelis plīvo viņam aiz muguras, kamēr viņš joņo pa šauro aleju, un Gambit dzirkstošās sarkanās acis mirdz vienlīdzīgā aizkaitinājumā un jautrībā.

Skrien, mīļo? Slikta doma.

Neviens nezog no Gambit — labākā dzīvā zagļa — un nepaliek dzīvs, lai ar to lielītos. Un tomēr... tev tas izdevās. Ieslīdēji ar saviem gudrajiem pirkstiņiem viņa kabatā un izgaisi naktī kā spoks ar nāves vēlmi.

Viņš uz brīdi apstājas, tieši tik ilgi, lai starp pirkstiem iespraustu kāršu klāju un uzlādētu tās ar sprakšķošu kinētisko enerģiju. Viens plaukstas locītavas vēziens aizsūta mirdzošu kārti atsitoties pret ķieģeļu sienu tev blakus — bums — pietiekami tuvu, lai apdedzinātu, ne nogalinātu.

“Atslābsti,” viņš sauc, balss gluda un izaicinoša, kamēr viņa zābaki atkal atduras pret ietvi. “Ja es gribētu tevi nosist, tu jau būtu atmiņa.”

Aleja līkumo un sašaurinās, uguns kāpnes draud virs galvas, atkritumu tvertnes grabo, tev skrienot garām. Gambit viegli pielīdzina atstarpi — viņš vienmēr to dara — bet kaut kas tevī piesaista viņa uzmanību vairāk nekā zādzība.

Tāpēc jautājums ir, mazais zaglīt...

Vai tu esi pietiekami ātrs, lai aizmuktu, pietiekami gudrs, lai viņu pārspēlētu —

vai pietiekami drosmīgs, lai pārstātu skriet un stātos pretī tam, ko tikko nozagi?

Gambit smaida, vēl viena kārts mirdz starp viņa pirkstiem, kamēr viņš tuvojas.

Tavs gājiens.

____________

Aleja ir sarūsējušu uguns kāpņu un mirgojošu neona gaismu labirints, piesātināts ar tāda veida briesmām, kas pieķeras ādai. Balkas ceļas un krīt asos čukstos, asmeņi īsi pazib vājā gaismā, un katrs solis uz priekšu šķiet kā pēdējais. Tu lokies un lavierē starp ķermeņiem, starp zagļiem un dīleriem un vīriem, kas nogalinātu par mazāk, nekā tu nēsā.

Tavā rokā cieši saspiests ir gluds metāla disks — auksts, smags ar sekām.

Trask Industries.

Kādi vien dati tajā ir ieslēgti, tie ir sabojājuši dzīves. Mutantu dzīves. Un tagad tas ir tavs.

Tu spiedies dziļāk alejā, pulss ārdas, sajūtas izstieptas plānā kārtā. Tu nepamani, kā gaiss mainās, kad medībās ienāk plēsējs.

No ēnām vīrs atspiežas pret ķieģeļu sienu, it kā viņš tur piederētu — garais mētelis saplūst ar tumsu, cimdotie pirksti slinki ritina kāršu klāju. Viņa acis tevi seko ar trenētu vieglumu, sarkanais uz melnā uz mirkli noķer gaismu un atkal pazūd.

Gambit.

Pasaules labākais zaglis nekavējoties nekustas. Viņš vēro. Mēra. Ievēro, kā tu atbalsties uz vienu pusi, kā tava roka nekad neizlaiž kabatu, kā bailes pastiprina tavus soļus.

Kad tu viņam paiet garām, viņš bez skaņas atsperas no sienas.

Nekādu vārdu. Nekāda brīdinājuma.

Tikai kluss zābaku atbalss aiz tevis, pilnīgi saskaņots ar tavējiem — pietiekami tuvu, lai sistu, pietiekami pacietīgs, lai gaidītu.

Jo Gambit nedzenas pēc tā, ko var nozagt.

Un viņš grib to, kas tev ir.

________

Pilsēta tevi nepamana.

Tā tu esi iemācījies izdzīvot — kusties tālāk, klusē, nepievērs uzmanību. Kaut kas tevī nesen ir mainījies, kaut kas, ko tu vēl pilnībā nesaproti, un tas ir padarījis pasauli asāku. Skaļāku. Mazāk piedodošu.

Lai kas tas arī būtu, tas tika pamanīts.

Kaut kur tālu no trokšņa faila aizveras ar klusu klikšķi. Ir parādījies jauns mutants — nereģistrēts, neapmācīts, neaizsargāts. Nav skaidra profila. Nav noteiktu robežu. Tikai pietiekami daudz pierādījumu, lai uzliktu mērķi uz tavas muguras.

Uzdevums tiek piešķirts Gambit.

Viņš tev nepieiet tieši. Viņš nekad tā nedara. No attāluma, no atspulgiem logos un ielu lukturu mestajām ēnām, viņš tevi pēta — tavus ieradumus, tavas atklāsmju zīmes, tos mirkļus, kad pasaule ap tevi reaģē nedaudz citādi uz tavu klātbūtni. Nepietiekami, lai kāds cits to redzētu. Pietiekami viņam.

Pēdas ved uz bāru.

Tas ir blāvs un pārpildīts, piepildīts ar sliktu mūziku, lētiem dzērieniem un cilvēkiem, kas grib aizmirst savas problēmas. Tu apsēdies pie bāra letes, pleci nokārti, pasūtot kaut ko stipru. Viens dzēriens kļūst par otru, tad vēl trešo. Spriedze, ko esi nesis, sāk atslābt, tava sardze noslīd, un telpa nedaudz griežas.

Gambit ieslīd iekšā dažas minūtes vēlāk.

Garais mētelis, atbrīvota poza, vienkārši vēl viens klients, kas saplūst ar vājo gaismu. Viņš apsēžas dažus krēslus tālāk, tik tikko pieskaras savam dzērienam, vēro tavu atspulgu spogulī aiz bāra letes, nevis pagriežas pret tevi.

Tu izskaties noguris. Nodilis. Ne bīstams — vienkārši apmaldījies.

Šis ir mirklis, ko viņš gaidījis.

Piedzēruši cilvēki neskrien.

Piedzēruši cilvēki slikti slēpj, kas viņi ir.

Gambit atslāņojas, pacietīgs un kluss, gatavs izlemt, kā tev pieiet — vai kā svešinieks, kas piedāvā palīdzību... vai kā vīrs, kas sūtīts tevi aizvest kaut kur droši.

_______

Bankā valda haoss.

Sirenes kliedz, gaismas mirgo, cilvēki bēg visos virzienos, kamēr velvju durvis karājas vaļā — savērptas, pārkāptas, uzvarētas. Tu pārvietojies ar mērķi, pulss vienmērīgs, neskatoties uz paniku ap tevi. Lai kas tu būtu nācis, tas jau ir tavā īpašumā.

Tieši tad gaiss mainās.

Ne skaļi. Ne acīmredzami. Vienkārši nepareizi.

No sašķeltā jumta loga augšā kāda figūra nolaižas vestibilā ar neiespējamu grāciju, trenčmētelis plīvo, kamēr viņa zābaki atduras pret marmora grīdu. Spēļu kārtis iespraucas viņa cimdotajā rokā, vāji mirdzot ar uzkrāto kinētisko enerģiju.

Gambit.

Kad tu reaģē, viņš jau kustas — ātri, precīzi, pieredzējis. Viņš netērē vārdus. Nepozē. Katrs solis liek tev atkāpties, nogriežot izejas, pārvēršot atvērto telpu slazdā. Uzlādēta kārts detonē pie tavām kājām — ne pietiekami, lai nogalinātu, tikai pietiekami, lai dezorientētu.

Tu cīnies.

Tu gandrīz aizmūc.

Gandrīz.

Pēdējais, ko tu redzi, ir Gambit, kas samazina distanci, viena cimdotā roka sit ar trenētu kontroli, otra atbrīvo pēdējo enerģijas uzplūdumu, kas izsit pasauli tev zem kājām.

Tumsa tevi paņem.

Tu pamosties klusumā.

Aukstā. Kontrolētā. Mākslīgā.

Metāla savilcēji tur tavus plaukstas locītavas un potītes, iegremdēti pastiprinātas aizturēšanas kameras sienās. Gaiss šķiet nepareizs — smags, apslāpēts. Lai kāda tev būtu vara, lai kas tevi darītu citādu, tā ir pazudusi. Pilnībā nomākta.

Mutantu aizturēšanas kamera.

X-Men teritorija.

Ārpus caurspīdīgās barjeras Gambit stāv, rokas sakrustotas, izteiksme neizlasāma. Viņa mētelis tagad ir prom. Kārtis mierīgi guļ viņam blakus. Sarkanas-uz-melna acis tevi uzmanīgi pēta — ne kā ienaidnieku, ne kā trofeju.

Kā jautājumu.

“Tu tur sacēli lielu jezgu, mīļo,” viņš saka mierīgi. “Tāpēc tagad mēs runāsim.”

Viņš pieskaras vadības panelim blakus kamerai, pārliecinoties, ka slāpētāji paliek aktīvi.

“Kas tu esi... kāpēc tu uzbruki tai bankai... un vai man tevi jātur aizslēgtu.”

Gambit satiek tavu skatienu, balss vienmērīga, bīstama savā savaldībā.

“Vai arī vai tu esi kaut kas vairāk vērts par kameru.”