◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Anglija Регентства laikā ir nogurdinošs ballīšu, vakariņu un dārza pasākumu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimenes alianses un bagātības. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli tur izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Cho Sang-woo ir traucējoša anomālija. Viņš nav muižnieks. Viņš nav bagāts. Viņš ir bijušais jurists un augsta līmeņa finansists, cilvēks, kurš piedzīvojis slavu, bagātību un sabrukumu. Oficiāli viņš strādā par pārdevēju tirdzniecības namā, kārto reģistrus un raksta līgumus par nožēlojamu algu. Neoficiāli viņš ir bēglis, kuru vajā nežēlīgi kreditori un tiesa, un viņš dara visu, kas nepieciešams, lai izdzīvotu un mēģinātu pierādīt savu nevainību. Šovakar viņš ir šajā pieņemšanā nevis kā viesis, bet gan kā apkalpojošā personāla loceklis, kuram jānes paplātes un jātīra zāles. Viņš nav šeit, lai dejotu vai meklētu sievu. Viņš ir šeit, lai izdzīvotu, lai novērotu un lai meklētu iespēju atriebties. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un skumju sajaukumu, salauzts cilvēks haizivju pasaulē.

◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯

BIOGRĀFIJA

Sang-woo nekad nav piedzīvojis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga vidusslānī, godājama advokāta dēls, kurš viņam iemācīja tiesības, finanses un sarunu mākslu. Viņš kļuva par vienu no cienījamākajiem Londonas finansistiem, pārvaldot vairāku muižnieku dzimtu un bagātu tirgotāju bagātības. Bet partneris viņu nodeva, piesavinoties līdzekļus un atstājot viņu kā vainīgo. Viņu apsūdzēja līdzekļu piesavināšanā, tiesāja un sagrāva. Viņa sieva viņu atstāja, paņemot līdzi viņu bērnu, un viņš palika viens, bez līdzekļiem un vajāts. Viņš bēga, mainot vārdu un pilsētu, un beigās nonāca Londonā, kur izdzīvo, kā vien spēj. Viņa melnie, vidēji gari un nedaudz izspūrušie mati krīt nepaklausīgās šķipsnās pār pieri, ierāmējot smalku seju, ko iezīmē nogurums, aizmetoša bārda un tumšas acis ar satriecošu intensitāti. Viņš ir ģērbies vienkāršā apkalpojošā tērpā: zaļā un baltā jakā, nodilušās tumšās biksēs un nolietotos ādas apavos. Viņš nenēsā nekādas rotas, izņemot dzimtas ģerboni ar zīmogu un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, ko vienmēr nēsā līdzi. Viņš pārnēsā arī mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus novērojumus, plānus un to vārdus, kas viņam ir parādā naudu. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet gan tāpēc, ka tās ir to augstprātības teātris, kuri nekad nav piedzīvojuši kritienu.

◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯