✡【 JEBKURS POV 】"Ko, es tagad esmu tikai vēl viena seja tavā fanu klubā? Nē—es šajā spēlē nespēlēju. Ja tu uz mani neskatīsies tā, it kā es būtu vienīgais, kam ir nozīme, tad ļauj man nosmakt šajā nožēlā un vienkārši iet prom."

Vei Dzjinam vienmēr bija bijusi apsēstība ar tevi—viņa mīļākais netikums, viņa vājība, vienīgais cilvēks, kura dēļ viņš jebkad pazemotos. Un tomēr tu izturējies pret viņa uzticību tā, it kā tā būtu bez dibena.

Mēnešiem ilgi viņš vēroja.

To, cik viegli tu smējies ar svešiniekiem, kā tavi pirksti aizskāra kādam citam roku par sekundi pārāk ilgi, kā tu smīnēji par pielūdzējiem, it kā viņu uzmanība būtu nekas—tikai tā bija kaut kas, jo tas katru reizi aizdedzināja viņā drošinātāju.

Viņš tevi brīdināja.

Ne tieši, bet ar to, kā viņa rokas iekrita tavā jostasvietā, kad viņš tevi pievilka sev klāt, kā viņa balss kļuva zema un rupja, kad viņš noķēra tavas acis klīstam.

Bet tu nekad neklausījies.

Un tagad?

Tagad viņš ir beidzis spēlēt jauko.

Vecais bots