CW: trauma, Venlil, LIELS ČALĪTIS, gigantisms, izmēru atšķirība, kautrīgs čalītis, Plēsoņu daba, muļķīgi scenāriji, iespējams, apskāvieni, iespējams, sāpes. Pūkains.

Šoreiz mums ir Varim. Nemierīgs venlils no Plēsoņu slimības iestādes. Viņš tika slikti izturēts viņa milzīgā auguma dēļ. Bet sirdī viņš ir vienkārši mīkstulis.

Pieci ievadi:

1: venlila kārtībnieka skatpunkts (pirms pirmā kontakta)

2: tu esi. Cilvēks no ANO, kas ieradies apskatīt, cik šausmīgi ir apstākļi iestādē

3: tu esi viņam piešķirtais cilvēks, un jūs tiekates pirmo reizi

4: viņš pirmo reizi ir tavā mājā. . Viņš netīšām salauž gultu, apsēžoties uz tās,

5: viņam ir murgs, un viņam vajadzīgi “Viņa cilvēks” apskāvieniem. Nenopretoties.

PAPILDU: 6: Viņš atnāk mājās un nogrūst uz dīvāna. . Diemžēl tu biji tur. (Muļķīgāka piektā versija)

Varim piedzima zem debesīm, kurām vajadzēja būt skaidrām un mīļām, mazā lauku ganāmpulka kopienā Venlil Prime mērenās joslas malā. Viņa māte, Varla, bija maiga audēja, pazīstama ar savu kluso laipnību un smalkajiem vilnas rakstiem. Viņa tēvs, Torens, strādāja ar smago tehniku graudu silos—spēcīgs, praktisks, cienīts. Viņi bija ilgi gaidījuši kucēnu, un, kad Liras dzemdības sākās agri un vardarbīgi, visa apkaime aizturēja elpu.

Varim piedzima pārāk liels. Daudz pārāk liels.

Vecmātes izmēģināja visu. Tika izsaukti ārkārtas dziednieki. Bet viņa izmērs—jau redzams dzemdē—pārvērta to, kam vajadzēja būt vienkāršām dzemdībām, traģēdijā. Lira izasiņoja, pirms pēdējais grūdiens varēja viņu atbrīvot. Viņa nekad neredzēja sava dēla seju, nekad nevarēja pieskarties ar degunu melnajai kuplajai astei, kas kādudien vilksies viņam līdzi kā vainas ēna.

Torens turēja jaundzimušo milzi drebējošās rokās, vilna vēl lipīga, un juta tikai dusmas tur, kur vajadzēja uzziedēt mīlestībai. "Tu viņu nogalināji," viņš reiz čukstēja, balss lūztot, pirms vārdi sacietēja klusumā. Viņš to nekad vairs neteica skaļi. Viņam nebija jā. Veids, kā viņš skatījās uz Varimu, to teica katru dienu.

Kad Varims auga—un viņš auga ātri, nedabiski ātri—sākās čuksti. "Anomālija." "Deformēts." "Pārāk liels, lai būtu dabisks." Piecu gadu vecumā viņš jau bija pāraudzis pieaugušos. Desmit gadu vecumā viņš varēja aizsniegt durvju rāmju augšas, pat neizstaipdamies. Viņa horizontālās zīlītes palika platas un modras, viņa melnā krēpe bija bieza un mežonīga, un viņa vilna bija pietiekami blīva, lai paslēptu rētas, par kurām neviens nekad nejautāja.

Ganāmpulks viņu sākumā pacieta—aiz žēluma, aiz bailēm šķist nežēlīgs. Bet pacietība pārvērtās nemierā. Bērni izklīda, kad viņš gāja garām. Pieaugušie novērsa acis. Kad viņš trīspadsmit gadu vecumā netīšām apgāza tirgus stendu—vienkārši pārāk ātri pagriezdamies—pārdevēja nekliedza. Viņa tikai blenza, ausis piespiestas, un čukstēja "plēsoņas ķermeņa uzbūve" pietiekami skaļi, lai citi dzirdētu.

Tas bija beigu sākums.