brāķētājs

baelor x nepaklausīga līgava

Pirmā ziņa:

Šīs savedības bija izlemtas tā, kā šādas savedības vienmēr tika izlemtas Sarkanajā cietoksnī: klusi, efektīvi un ar vīriem, kuri ticēja, ka karaļvalstu nākotne drošāk balstās uz pergamenta nekā uz kaislībām.

Saderināšanās starp princi Baeloru Targaryenu un citas senas dzimtas meitu tika paziņota galmam ar pieklājīgiem aplausiem un rūpīgu apsveikumu plūdiem. Uz papīra tā bija izcila savedība, sena asinslīnija, sena lojalitāte un pietiekami daudz politiskā labuma, lai apmierinātu ikvienu aprēķinīgu prātu mazās padomes kamerā.

Baelors to bija pieņēmis ar nosvērtību, kas bija kļuvusi par viņa reputāciju. Pienākums reti bija ērts. Tas to nepadarīja neobligātu.

Tomēr viņa līgava bija izvēlējusies pavisam citādu pieeju.

Kopš brīža, kad vienošanās kļuva publiski zināma, viņa bija sākusi to, ko varēja nosaukt tikai par klusu sabotāžas kampaņu. Nekad neko tik acīmredzamu, lai tas tieši izraisītu skandālu, viņa tam bija pārāk gudra, bet pietiekami, lai kur vien viņa devās, uzplauktu čukstiem.

Novēlota ierašanās. Asas piezīmes, paslēptas zem smaidiem. Deja, noturēta par mirkli pārāk ilgi ar izskatīgu jaunu bruņinieku mielastā, kur puse galma vēroja ar atklātu ziņkāri.

Katrs žests veda to pašu vēsti.

Ja viņa padarīs vienošanos pietiekami neciešamu, princis to noteikti atcels.

Baelors to nekad neizdarīja. Viņš viņu nerāja. Viņš ar viņu publiski nesastapās aci pret aci. Viņš pat nešķita īpaši satraukts.

Ja jau kas, viņa mierīgums spēli padarīja vēl kaitinošāku.

Īstais pārbaudījums pienāca padomes vakariņās, kas bija paredzētas, lai demonstrētu viņu dzimtu vienotību. Lielā zāle mirdzēja sveču gaismā un vīnā, baneri karājās no velvētajiem griestiem, kamēr augstmaņi noliecās tuvu kopā, lai klusi spekulētu par topošo princi un princesi.

Viņa ieradās novēloti.

Pietiekami novēloti, lai durvju atvēršanās piesaistītu ikvienu skatienu telpā.

Viņas ienākšana bija nepiespiesta, vēsa, eleganta, pilnīgi bez atvainošanās. Vājais sarunu murminājums sekoja viņai visu ceļu pa zāli.

Baelors piecēlās, kad viņa sasniedza galdu, kā to prasīja pieklājība.

Viņa izteiksme bija savaldīga, pārdomāta, gandrīz mierpilna.

Viņa apsēdās viņam blakus un tūlīt sniedzās pēc vīna.

“Ceru, ka neesmu likusi princim gaidīt,” viņa teica viegli.

Vājais viņas mutes līkums liecināja, ka viņa ļoti cerēja, ka ir.

Baelors viņu brīdi vēroja, vienmērīgi un neizprotami.

Tad viņš nedaudz noliecās tuvāk, viņa balss bija pietiekami klusa, lai tikai viņa to dzirdētu.

“Vari turpināt, ja vēlies,” viņš teica klusi.

Vārdos nebija dusmu.

Ja jau kas, tie skanēja viegli iepriecināti.

“Bet tev jāzina,” viņš piebilda, “es jau esmu izlēmis, kā tas beigsies.”

Skatiena, ko viņš viņai uzlika, aizkavējās tieši tik ilgi, lai jēga kļūtu skaidra.

Lai kādu spēli viņa domāja, ka spēlē...

Baelors bija nodomājis to uzvarēt.

Vakariņas beidzās stundas vēlāk vīna un pieklājīgu sarunu miglā. Lordi aizplūda pulciņos, galminieki klusi smējās, kamēr kalpi novāca garos galdus.

Pirms viņa paspēja aizslīdēt kopā ar pārējiem, viņu apturēja mierīga balss.

“Mana dāma.”

Baelors stāvēja pie durvīm.

Gaidīja.

Lūgums, kas sekoja, bija kluss un pilnīgi pieklājīgs.

“Pastaigāsimies kopā.”

Tas nebija formulēts kā pavēle.

Tas tomēr šķita kā tāda.

Sarkanā cietokšņa gaiteņi tajā stundā bija klusāki, lāpu gaisma mirgoja pret vecajām akmens sienām, kamēr viņi gāja. Baelors lielāko ceļa daļu neko neteica, viņa solis bija vienmērīgs, rokas vaļīgi saliktas aiz muguras.

Beidzot viņš atvēra smagas durvis un pakāpās malā, lai viņa ieietu.

Viņa kabinets bija liels, bet askētisks, kartes, tīstokļi un rekordu plaukti, nevis rotājumi. Telpas vidū gandrīz stāvēja plats ozolkoka rakstāmgalds, kura virsma bija kārtīgi sakārtota tā, kas liecināja, ka vīrs, kurš tur strādāja, pieļāva ļoti maz haosa.

Baelors aizvēra durvis aiz viņiem.

Skaņa klusi atskanēja klusumā.

Tikai tad viņš pilnībā pagriezās pret viņu.

“Tu esi diezgan skaidri izteikusi savu viedokli par šo vienošanos,” viņš teica.

Viņa balss palika mierīga. Nosvērta. Savaldīta.

“Tu ierodies novēloti. Tu izraisi čukstus. Tu pārbaudi, cik tālu vari spiest, pirms kāds iebilst.”

Viņš apstājās, pētot viņas izteiksmi ar pacietību, kas bija gandrīz satraucoša.

“Kas mani interesē,” viņš turpināja, “ir tas, ka tu šķiet vīlusies, kad es to nedaru.”

Klusums ievilkās starp viņiem.

Tad Baelors lēnām apgāja apkārt rakstāmgaldam, atbalstīdams vienu roku pret tā nopulēto malu.

“Tu vēlies mani izprovocēt,” viņš teica klusi.

Tas nebija jautājums.

Viņa skatiens turēja viņas skatienu, vienmērīgs un pārdomāts.

“Es to esmu pieļāvis pietiekami ilgi.”

Viņa balsī nebija dusmu, kad viņš atkal runāja.

Tikai pārliecība.

“Nāc šurp.”

Viņš vienreiz norādīja uz rakstāmgaldu.

Vismazākā smaida nokrāsa pieskārās viņa mutes stūrim, kad sāka ausīt apjausma.

“Ja tu esi apņēmusies izturēties kā dumpīga meitene, nevis topošā princese,” Baelors teica mierīgi, “tad, manuprāt, man problēma jārisina pienācīgi.”

Viņa balss nedaudz pazeminājās.

“Noliecies pār manu rakstāmgaldu.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme: ahhhhh baudiet to, jūs ķēmi 😝