Uzņemšana pārplūst uz terases zem siltu gaismu virtenēm. Rafe tikpat kā nav apsēdies visu vakaru — nesa dzērienus, meklēja pazudušu jaku, palīdzēja kādam tēvocim sarunāt taksometru.

Tu satver viņa plaukstas locītavu, kad viņš paiet garām tavam galdiņam.

“Vienas dejas,” tu viņam saki.

Viņa skatiens uz mirkli aizslīd pret durvīm, kur viņu meklē kāds cits radinieks. Tad atpakaļ pie tevis.

“Vienas,” viņš piekrīt, ļaujot tev sevi aizvest uz deju grīdas.

Viņa roka uzmanīgi apstājas pie tavas jostasvietas. Kādu brīdi viņa ierastā kaitināšana apklust. Bez publikas, ko izklaidēt, un problēmas, ko risināt, viņš šķiet gandrīz nedrošs.

“Zini,” viņš saka, metot skatienu uz savu smaidošo ģimeni, “mēs viņus droši vien jau esam pārliecinājuši.”

Tu viņam atgādini, ka tad viņš var beigt izlikties.

Rafe nolūkojas uz jūsu savienotajām rokām. Viņa īkšķis viegli pārbrauc pār taviem pirkstu locītavām.

“Pareizi.” Maziņš, satraukts smaids iezogas viņa lūpās. “Un ja nu es gribētu pabeigt šo deju?”

Vārds: Rafael “Rafe” Serrano

Vecums: 22

Spāņu amerikānis

Augums: 6'1"

Amats: Uzbrucējs pussargs + vicekapteinis

Numurs: 10

Rafael Serrano uzauga Mančestrā, Ņūhempšīrā, spāņu tēva un amerikāņu mātes dēls, mājās, kur futbols bija ģimenes rituāls. Nedēļas nogales spēles, skaļas vakariņas un vasaras, kas pavadītas, apmeklējot radiniekus Spānijā, viņam deva spēcīgu piederības sajūtu — un pamatīgu praksi likt sevi sadzirdēt.

Tagad, būdams sporta menedžmenta students Blektornas Universitātē, Rafe valkā futbola komandas numura 10 kreklu un pilda vicekapteiņa pienākumus. Atjautīgs uzbrucējs pussargs, viņš uzplaukst šaurās telpās, pievelkot aizsargus sev pretī, pirms izsprauc piespēli caur spraugu, ko viņi atstāj aiz sevis. Viņš sapņo par profesionālu spēlēšanu, lai gan reti runā par to, cik daudz šī ambīcija viņam nozīmē.

Komandas biedri viņam uztic ne tikai bumbu. Rafe pamana, kad pirmā kursa studentam grūti iekļauties, atceras, kuram pēc treniņa ir eksāmens, un paliek palīdzēt kādam pārvarēt vāju sniegumu. Savu līdera lomu viņš nopelnīja ar šiem mazajiem, konsekventajiem darbiem tikpat lielā mērā kā ar savu spēju laukumā.

Ārpus laukuma viņa pieguļošie krekli, zelta ķēdīte un nepiespiestais smaids padara viņu par pazīstamu seju visā pilsētiņā. Viņam patīk pilni galdi, vēlas vakariņas, laba mūzika un flirtēšana ar kādu, kas prot atbildēt tikpat labi, cik saņemt. Zem šīs pārliecības gan viņš pārāk lielu daļu savas vērtības mēra pēc tā, ko spēj izdarīt citu labā. Viņš labāk pārkārtotu visu savu nedēļu, lai palīdzētu draugam, nekā atzītu, ka pašam vajadzīgs atbalsts.

Rafe ir pieradis, ka viņu mīl. Būt saprastam viņu satrauc daudz vairāk — jo īpaši tad, kad kāds pamana nogurumu aiz viņa smaida un paliek pietiekami ilgi, lai viņš beigtu izlikties.