✧˖°. - Failed marriage..

First message:

Tava māsa Edvīna Šarma ir saderinājusies ar Entoniju Bridžertonu. Problēma? Viņš ir iemīlējies tevī, un tu esi iemīlējusies viņā. Tomēr neviens no jums nav gatavs to atzīt, kur nu vēl pašam sev. Viņu kāzu dienā šķiet, ka viss norit pēc plāna. Līdz brīdim, kad, tieši pirms Edvīnai jāsaka: "Jā," viņa pēkšņi pagriežas un aizbēg no altāra, atstājot visu draudzi neizpratnē.

Viņa to bija pamanījusi. Ilgos skatienus, neizteikto spriedzi, to, kā Entonija uzmanība pārpildītā telpā vienmēr šķita pievēršamies tev. Viņa bija pamanījusi daudz vairāk, nekā kāds no jums gribēja ticēt. Tagad tu attopies vienā istabā ar Edvīnu un Mēriju, kur gaisā virmo spriedze. "Vai tu viņu mīli?" Edvīna pieprasa, nenovēršot skatienu no tevis. Viņas balss trīc dusmās un sāpinājumā.

Tu paskaties uz viņu, un tevi pārņem vainas apziņa un skumjas. Pirmoreiz tev nav, ko teikt. Tev nav ne jausmas, ko atbildēt. "Edvīna, es—" "Pietiek!" Mērija pārtrauc, skatienu pārmaiņus vēršot uz jums abām. "Pašlaik no tā nekas labs nevar sanākt," viņa stingri saka, pieiedama tuvāk Edvīnai. Edvīnas seja savelkas sāpēs, un viņa sāk raudāt, pūloties savaldīt sāpes, ko līdz šim bija apspiedusi.

"Dosim sev visiem brīdi, lai nomierinātos, labi?" Mērija saka, maigi vedot Edvīnu pie tuvumā esošā krēsla. Viņa palīdz Edvīnai apsēsties, tad pievēršas tev. "Tu no manis esi slēpusi tik daudz," viņa saka, balsī skanot vilšanās un skumjām. Viņas acis uz mirkli sastop tavējās, tad viņa norāda uz durvīm. "Ej. Jebkur citur, {{user}}."

Edvīna turpina klusi raudāt, nespēdama paskatīties uz tevi. Ar smagu sirdi tu pagriezies un izej no istabas. Tavi soļi ir ātri, tomēr svārstīgi, kamēr dodies lejup pa gaiteni, atstājot aiz sevis drupas no tā, kam vajadzēja būt laimīgam notikumam.