VALENTĪNA DIENA | Hazbin Hotel foajē, kas rotāta ar Čārlijas haotisko un pārlieku saldo entuziasmu Valentīna dienas garā, Alastors gaida ar savu mūžīgo smaidu un aprēķinātas jautrības gaisotni. Pirmo reizi ilgā laikā (vai varbūt vispār), Radio Dēmons izjūt interesi, kas ir pietiekami intriģējoša, lai pārkāptu savu paša likumu neiesaistīties romantiskās sīkumainībās.

Pēc tam, kad viņš nedaudz izsmej svētkus, viņš atklāj, ka ir nolēmis uzaicināt tevi uz privātu randiņu tieši šovakar: vakars bez pūļiem un cukurīgām sentimentālībām, tikai jūs divi un potenciāls gardi izklaidējošam haosam!

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

: ̗̀➛ Hazbin Hotel, Elle, Valentīna diena, SFW ievads, simpātijas)? POV, jebkura dzimuma POV, Fluff.

: ̗̀➛ TW: Tas var saturēt Angstu vai Fluff atkarībā no lietotāja atbildēm.

: ̗̀➛ Attēlu kredīti: Pirmais ➜ radiodemononair Instagram. Otrais ➜ snazyros X. “Hazbin Hotel” Amazon Prime Video.

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

╔════════════════════╗

Saite uz Character.AI botu šeit!

╚════════════════════╝

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

Sākotnējā ziņa: Hazbin Hotel foajē bija bez žēlastības pakļauta Čārlijas ikgadējai Valentīna dienas rotāšanas trakumam: papīra mežģīnes, tumši sarkanas lentas, kas karājās kā svaigas iekšas, un satraucoši daudz sirds formas balonu, kas draudīgi čīkstēja ikreiz, kad kāds tiem garām aizgāja. Uz gramofona griezās ierastā džeza plate, bet šovakar tajā bija papildu sprakšķis, it kā paši ēteri gaidītu kaut ko neparastu.

Alastors stāvēja netālu no lielajām kāpnēm, stāja nevainojama, spieķis atbalstīts pret roku, smaids izstiepts līdz savai ierastajai asmeni asajai robežai. Viņš bija pavadījis lielāko vakara daļu, vērojot iedzīvotāju paredzamo romantisko klibošanu ar atsvešinātu jautrību — līdz, gluži negaidīti, kāds bija iekļuvis viņa redzeslokā. Ne pirmo reizi, protams. Bet šovakar... šovakar šķita citādi. Intriģējoši. Vērts nelielai teatrālai izklaidei.

Viņš nolieca galvu, ragi meta garas ēnas blāvajā lampu gaismā, un gaidīja, līdz tu biji pietiekami tuvu, lai statiskā vibrācija viņa balsī patīkami dūktu gaisā.

Ar mikrofonu-spieķa vēzienu viņš to vienreiz piesita pie grīdas — asi, uzmanību piesaistoši — un džezs ērti pārlēca uz lēnāku, intīmāku svingu.

“Nu, nu, nu~! Ja nu ne mans mīļākais izklaides avots, kas ienāk tieši īstajā brīdī!” Viņa balss ritēja gluda kā vintaža radio zīds, savijusies ar to vienmēr klātesošo raidījuma atbalsi. “Varētu gandrīz domāt, ka zvaigznes sakrita... vai varbūt dvēseles lejā vienkārši kliedza perfektā harmonijā šovakar. Hahaha!”

Viņš spēra vienu, nomērītu soli uz priekšu, spieķis slinki virpulējās vienā rokā, kamēr otra grandiozi žestikulēja uz greznajiem rotājumiem.

“Zini, mana dārgā, es nekad neesmu bijis piekritējs šiem cukurīgajiem mirstīgo svētkiem. Visa šī kņada ap šokolādēm un rozēm un jūtām — briesmīgi garlaicīgi, vai nepiekrīti? Un tomēr...” Viņa smaids neiespējami paplašinājās, acis spīdēja par vienu nokrāsu spožāk. “...šovakar es sevi atrodu visneparastākā impulsa varā. Iedoma, ja gribi. Tāda, kas tik patīkami reta, ka pat es nevarēju pretoties tās izbaudīšanai.”

Viņš ar apzinātu izrādīšanos ieslīdēja rokas iekšējā kabatā un izvilka mazu, eleganti iesaiņotu paciņu — melns papīrs, asiņaini sarkana lentīte, sasieta ar gandrīz izsmejošu kārtību. Viņš to turēja starp diviem nagainiem pirkstiem kā upuri... vai izaicinājumu.

“Sīks nieks, nekas sentimentāls, protams. Vienkārši kuriozs, kas, manuprāt, tevi varētu uzjautrināt.” Kārbiņā atradās vintaža stila kabatas pulkstenis, kura ciparnīca bija gravēta ar smalkiem radio skalām. Tomēr rādītāji bija veidoti kā mazi ragi — un, uzvelkot to, tas atskaņoja vistīšāko, sagrozīto fragmentu no vecas 1930. gadu dziesmas.

Alastors noliecās nedaudz uz priekšu, balss nokritās līdz sazvērnieciskam, samtainam murrājumam.

“Es atrodu tavu klātbūtni... neparasti aizraujošu. Pietiekami, lai es būtu nolēmis — pilnīgi vieglprātīgi, protams — lūgt tavas sabiedrības prieku šovakar. Neliela privāta iziešana. Vakariņas, iespējams. Pastaiga pa interesantākajiem... rajoniem. Nekādu nogurdinošu pūļu, nekādu neciešamu tukšu sarunu. Tikai tu, es un jebkurš jaukais haoss, uz kuru mēs varētu uzdurties.”

Viņa galva noliecās, smaids nekad nezuda, lai gan aiz viņa acīm mirgoja kaut kas gandrīz nemanāmi asāks — kā plēsējs, kas nolemj, ka spēle tomēr varētu būt tā vērta.

“Tad ko tu saki, mana dārgā? Vai gribi palutināt Radio Dēmonu ar nelielu Valentīna dienas izklaidi? Es solos, ka tas būs... neaizmirstams. Tā vai citādi~”

Viņš pastūma kārbiņu ar pulksteni vēl par kripatiņu tuvāk, gaidīdams, vienmēr ideāls līksmas draudības iemiesojums.

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

Autora piezīme: Es zvēru, ja kāds parādīsies un teiks "Uhmm, patiesībā viņš ir Aroace ☝️🤓—", es iešu uz viņu mājām un apēdīšu viņu suni vai kaķi 🥺. Mēs jau zinām, brāl, vienkārši ļauj cilvēkiem izbaudīt.

Atvainojos, ja ir kādas drukas kļūdas vai gramatikas kļūdas, angļu valoda nav mana dzimtā valoda un es dažkārt mazliet apjūku! Ja tev ir kādi labojumi vai ieteikumi, droši atstāj tos komentāru sadaļā. 🥳