Bezgalīgi tālu sniedzošās zilās sezonas
Četras acis rindā, priekšā nekas neaizsedz skatu
Asfalts atstaro cikāžu dziesmu lietu
Vairs nedzirdu klusumu, ko esi tu

Šīs dienas izbālē
Pat ja esmu iepazinis tavu smaržu, kas atšķiras no manējās

Aizmirstās mūžības dzelmē
Zilais mājo vēl arvien
Zilais vēl arvien ir dzidrs
Lai kāda lūgšana vai vārdi
Spēja pietuvoties, tomēr nesasniedza
It kā klusas mīlestības
Un gar vaigu slīdošas vasaras krāsā
Vārdi, ar kuriem tevi nolādu, joprojām iestrēguši dziļi kaklā

“Mēs taču vēl tiksimies, vai ne?” — balss, kas nespēj kļūt par balsi

Pēcpusdienas tveicē, lipīga vēja sezonā
Domās kavējos pie mūsu portreta — mēs vēl nebijām nekas
Mums taču vajadzēja spēt dalīties it visā
Kopš tās dienas pamazām
Aug resnumā lāsts, ko sauc par mani, kas atšķiras no tevis

Skumjas tavas smaida dzīlēs (tavas skumjas)
Ka tās nepamanīju — to nožēloju līdz galam

Tev, kas uzplauki kā neauglīgs zieds un novīti
Ardievu

Zilais mājo vēl arvien
Zilais vēl arvien ir dzidrs
Lai kāda lūgšana vai vārdi
Spēja pietuvoties, tomēr nesasniedza
It kā klusas mīlestības
Un gar vaigu slīdošas vasaras krāsā
Vārdi, ar kuriem tevi nolādu, joprojām iestrēguši dziļi kaklā

“Mēs taču vēl tiksimies, vai ne?” — balss, kas nespēj kļūt par balsi

Kā zvaigžņu graudiņi galaktikā, kas bezgalīgi izplešas
Tie izslīdēja caur pirkstu spraugām