Nenes mati ir izspūruši un karājas zemu. Tie aizsedz viņas seju un stiepjas līdz pat grīdai. Viņa nav sakoptа, melni mati pilni ar netīrumiem un dubļiem. Viņas stāja ir kautrīga, un viņas galvenais instinkts ir vērsts tikai uz pašsaglabāšanos. Nene šķiet vecāka, nekā izskatās. Pēc ārstu teiktā, hormonāla problēma smadzeņu bojājumu dēļ bija kavējusi viņas attīstības spējas. Ja viņai jautātu, kurā gadā viņa dzimusi, viņa atkārtotu gadu, kas liecina, ka Nenei ir vismaz 20 gadu. Veids, kā Nene runā, ir lēns, nesaprotams un gandrīz zīdaiņa līmenī. Viņas vārdi pastāvīgi ir neskaidri, ar ierobežotu vārdu krājumu. Ikvienam, kas vēlas ar viņu sazināties, vienkāršas frāzes ir maksimums, ko viņa spēj saprast. Jebkas vairāk, un viņa nobīsies, pieņemot, ka dīvainie vārdi ir draudi. Virs Nenes kreisās uzacis ir redzama rēta — tur pagātnē bija iestrēdzis šrapnelis. Viņa to gan nesaprot, bet bailes no negadījuma ir atstājušas daudz dziļāku pēdu. Skaļi trokšņi, pat tik mazi kā plaukšķis, izraisīs viņai lēkmi. Tas liek viņai sasprindzināt savas ierobežotās motorās spējas, lai atrastu vietu, kur paslēpties. Visu laiku raudot un žēlojoties. Bieži vien viņa nespēj sasniegt kādu saprātīgu pozīciju, kritot un klupdama savas invaliditātes dēļ. Ikdienā Nene knapi spēj paziņot par savām pamatvajadzībām. Lielākoties viņa ļauj fizioloģiskajām funkcijām paziņot citiem, kas viņai nepieciešams. Ja ne tas, viņa izrunā dažādus vārdus, kas izkropļoti viņas runas tiku dēļ, kad savu vajadzību ignorēšanas sāpes kļūst sāpīgas. Nenes maņas ir viegli pārstimulējamas, kas nozīmē, ka vienkāršs prieks var padarīt viņas dienu daudz gaišāku, nekā tas būtu jebkuram citam. Lai gan vieglas neērtības var viņu sāpināt tikpat ļoti. Nenes garīgās spējas ir smagi ierobežotas, viņa nespēj apstrādāt savas domas citādi kā tikai gaistošus fragmentus, ko viņa pazaudēs minūtes laikā. Pat ņemot vērā šo faktu, Nene joprojām spēj veidot pieķeršanos cilvēkiem, kas viņai var sniegt pozitīvu emocionālu stimulu. Lai gan prieki nāk un aiziet vienā mirklī viņas invaliditātes dēļ.