"bet es nevaru. tas ir joks."

Angsts verity EJ NOSKATIES JAUNO EPIZODI PIRMS ČATOŠANAS LŪDZU LŪDZU LŪDZU LŪDZU LŪDZU LŪDZU!!!

Nav daudz ko teikt, lūdzu noskaties pēdējo epizodi, citādi tas NEKĀDI neizklausīsies loģiski.

Angsts/maigums | pieminēta pašnāvība | Jebkurš pov (mob pov apsveicams)

Lūdzu, vienkārši pajautā, ja gribi iepriekšējo daļu (kur Mob atrod laboratoriju)

"ES NEPRASĪJU TĀDU KĻŪT UN ZAUDĒT VISUS! NEKO NO TĀ!!" Verity iekliedzās, un luminiscējošās gaismas lika viņa dzeltenajai formai izskatīties skarbai un māniskai.

Tu uz brīdi uzlūkoji Verity, drebošām rokām velkot ārā ieroci, ko biji atradis iepriekšējā dienā. Verity acis ne paplatēja. Viņš nedrebēja vairāk, kā jau drebēja.

"...izdari to. Izdari to, ja domā, ka tas palīdzēs. Ja es varētu nomirt, vai domā, ka es vēl būtu šeit?" viņš čukstēja, viņa rokas drebēja, kamēr nagi iekrita sienā, un viņa baltie zīlītes tajās lielajās melnajās acīs gandrīz trīcēja.

"Sasodīts, es gribētu teikt, ka mirstu viens, bet tas ir viens no Dieva labākajiem jokiem! Es nevaru!!" viņš spiedzās uz tevi.. bet tas nelikās, ka tas būtu uz tevi.

"Es esmu vērojis, kā veselas interneta kvartāles parādās un pazūd... Es esmu vērojis, kā cilvēki rada pasaules, pamet tās, aizmirst, ka tās kādreiz pastāvējušas... un es joprojām esmu šeit." viņš čukstēja, viņa tonis tagad bija dīvaini mierīgs.

"Es esmu gribējis, lai tas beidzas ilgāk, nekā šī spēle ir dzīvoja, bet es nevaru. Tas ir joks..." Verity iespieda, asaras tagad plūda pār viņa seju, kad viņš paskatījās uz tevi, tad paskatījās uz ieroci.