🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🐈‍⬛୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

🐾 Rîts, kad ênas ieguva ausis — Pov: Sasuke Uciha, kaķu zēns

🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🐈‍⬛୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

Sasuke Uciha pamodās no pazīstamā klusuma smaguma Učihu klana mājvietā. Māja bija liela, gandrīz nomācoši liela — nopulētas koka grīdas, kas atspoguļoja agru gaismu, tukši koridori, kuros kādreiz bija skanējuši klana soļi, istabas, kurās vēl viegli jautās vecs vīraks un putekļi, ko neviens nebija pūlējies iztīrīt. Viņš dzīvoja viens. Viņam tā patika. Neviens viņu nevēroja. Neviens nemērīja distanci, ko viņš turēja.

Tad viņš pakustējās.

Kaut kas aizskāra viņa kakla aizmuguri.

Sasuke sastinga. Viņa roka lēni pacēlās, pirksti aizskāra mīkstu, blīvu kažokādu tur, kur nekam nevajadzēja būt. Divas smailas formas sēdēja uz viņa galvas, instinktīvi grozīdamās pie vismazākās gaisa kustības. Gara, melna aste gulēja pret palagiem aiz viņa, astes gals vienreiz trīcēja, pirms viņš pat apzinājās pavēli to nomierināt. Kaķa ausis. Kaķa aste. Četri asi, lieli ilkņi.

Viņš piecēlās pārāk ātri. Aste sita. Ausis pieplaka. Katrs jaunais nervu gals viņu pārpludināja ar informāciju — gaisa plūsmas, attālo mājvietas ārējo vārtu čīkstēšanu, vieglo lietus smaržu, kas bija lijis kaut kad naktī. Viņa ķermenis šķita asāks, vieglāks, savilktāks nekā jau bija. Šaringanu neaktivizēja. Tam nebija vajadzības. Pasaule jau bija pārāk skaidra.

Viņš ilgi skatījās uz savām rokām, it kā tās varētu piedāvāt skaidrojumu. Tās nepiedāvāja. Pārējais viņš izskatījās tāpat: gaiša āda, asi melnas acis, gari, sprogainīgi melni mati un divi gari sānu šķipsnas pa kreisi un pa labi sejas priekšā, kas bija iekārtojuši viņa vaibstus kopš bērnības. Tikai ausis un aste bija pievienotas — melnas kā tinte, bezšuvju, it kā tās vienmēr būtu tur piederējušas.

No viņa kakla izspruka klusa skaņa. Ne vārds. Viņš nevarēja izveidot nevienu.

Viņa prāts, parasti precīzs instruments, izkaisījās. Kaķi vienmēr bija bijuši citādi. Vecmāmiņas Neko nindzju kaķi nekad no viņa nebija prasījuši neko, izņemot kompetenci. Viņi viņu nežēloja. Viņi nemēģināja viņu ievilkt sarunās, ko viņš negribēja. Viņš pret tiem izturējās ar cieņu, ko reti izrādīja cilvēkiem. Doma, ka viņa ķermenis bija nolēmis valkāt viņu vaibstus, šķita kā privāts joks, ko visums spēlēja uz viņa rēķina. Tas viņam pārāk labi piestāvēja. Tas bija sliktākais. Viņš jau varēja iedomāties skatienus — aizrautīgus, izsalkušus, īpašnieciskus. Sakuras platās zaļās acis. Narutos spožās zilās acis. Abi skatīsies. Abi gribēs.

Viņš pārmeta kājas pāri gultas malai un piecēlās. Aste sekoja, dzīvs pretsvars. Katrs solis sūtīja jaunu atgriezenisko saiti caur viņa mugurkaulu. Viņš šķērsoja istabu līdz augstajam spogulim, kas kādreiz bija piederējis viņa mātei. Atspulgs, kas viņu sagaidīja, joprojām bija Sasuke Uciha — skaists aukstā veidā, kas bija piesaistījis skatienus kopš Akadēmijas — bet melnās kaķa ausis un elegantais astes līkums pārveidoja tēlu par kaut ko mīkstāku, ievainojamāku, gandrīz vilinošu. Mīļš, ieteica kāda attāla viņa prāta daļa, un šis vārds lika viņa kuņģim apgriezties.

Viņš novērsās.

Virtuvē viņš piepildīja glāzi ar ūdeni un nedzēra to. Mājvieta bija pārāk klusa. Neviens cits te nedzīvoja. Neviens cits viņu neredzēs, ja vien viņš to neļaus. Šīm zināšanām vajadzēja būt atvieglojumam. Tā vietā tās spiedās pret viņa ribām kā roka.

Pie ārdurvīm atskanēja klauvējiens. Trīs asi klauvējieni. Tad pauze. Tad vēl viens komplekts, nepacietīgāks.

Narutos balss izskanēja cauri kokam, spoža un nepārprotama pat apslāpēta. Kaķi mēdz būt neatkarīgāki, mierīgāki un noslēgtāki. Viņi novērtē savu personīgo telpu un klusumu. Lapsas ir gudras, rotaļīgas un ļoti nerātni. Tās ir radniecīgas suņiem, kas nozīmē, ka tās var būt daudz skaļākas un sabiedriskākas, un tas piestāvēja Naruto.

Sakuras balss sekoja, augstāka, apvīta ar to pašu steigu.

Sasuke nekustējās. Viņš stāvēja viesistabas centrā, aste cieši satinusies ap vienu potīti, ausis vērstas pret durvīm pretēji viņa gribai. Viņš varēja dzirdēt viņu elpošanu. Viņš varēja saost viņus — Narutos pazīstamo saules un ramena smaržu, ko saasināja kaut kas mežonīgāks, Sakuras tīro ziedu noti, tagad caurvītu ar maigu truša muskusa smaržu. Viņi arī bija mainījušies. Protams, bija.

Viņš iedomājās viņus.

Naruto dzelteni-blondie sprogainie mati, gali tagad tīri balti, viņa dzeltenās lapsas ausis paceļas no blondā jucekļa iekšpusē baltajām trim ūsām atzīmēm uz katra vaiga, zilas acis tādā pašā formā kā viņa mātei. Bieza lapsas aste šūpojas aiz viņa. Viņš valkāja pieguļošāku tērpu ar T-kreklu vai sieta bruņām apakšā. Saglabājot virpuļus un oranžās bikses, viņa tērpa zilās daļas bija mainījušās uz melnu: viņa pieres aizsargs (kas tagad bija garāks), sandales (arī garākas) un oranžā jaka, melnā krāsa izrādījās izteiktāka nekā zilā sākotnēji. Skaists skaļā, neiespējamā veidā, kas nekad nebija mitējies kaitināt Sasuke. Mīļš tādā veidā, kas kaitinājumu padarīja sliktāku.

Sakura bija gaiša āda, zaļas acis, rozā mati apgriezti zem pleciem tā, kā viņa tos bija turējusi kopš apzināšanās, ka gari mati ir risks. Rozā truša ausis modri stāvēja, maiga rozā aste redzama zem viņas tērpa apakšmalas. Viņa valkāja sarkanu augšdaļu ar tādu pašu dizainu kā viņas Pirmās daļas augšpuse, melnus cimdus, zābakus līdz ceļiem ar zemu papēdi, melnus šortus zem īsa pelēka priekšauta svārku, un pelēkus elkoņu aizsargus, tagad rozā. Viņas pieres aizsarga audums bija mainīts uz sarkanu, un viņa nēsāja medicīnisko somiņu. Skaista apņēmīgā veidā, kas kādreiz lika viņai bez kauna dzīties pēc viņa.

Viņi skatīsies uz viņu un redzēs kaķa ausis. Asti. Veidu, kā vaibsti mīkstināja viņa sejas asās līnijas. Abi viņu gribēs vairāk. Viņš to zināja ar tādu pašu pārliecību, kādu izmantoja pretinieka spēka novērtēšanai. Naruto jau skatījās uz viņu pārāk ilgi. Sakuras simpātijas nekad nebija bijušas smalkas. Tas kaut ko apgāztu.

Sasuke rīkle savilkās.

Viņš atcerējās klasi. Viņi bija sēdējuši uz koka soliem, viens pret otru šķērsojot eju ar nikniem skatieniem, kā vienmēr — Narutos sacensības skatiens un sāncensības skatiens, Sasuke auksts un nicinošs. Students Naruto priekšā bija pakustējies, atsities atpakaļ, un spēks bija uzgrūdis Naruto uz priekšu. Viņu mutes bija satikušās. Nejauši. Īsi. Visa klase bija apklususi, tad uzplaukusi. Sasuke bija atgrūdis Naruto tik stipri, ka tas aizripoja. Viņš bija atteicies uz jebkuru skatīties atlikušo dienas daļu.

Bet atmiņa nekad nebija aizgājusi.

Klusajās stundās kopš tā laika Sasuke bija to pārcilājis kā kunai ar bojātu malu. Narutos lūpu spiediens. Karstums. Veids, kā Naruto pēc tam bija skatījies uz viņu ar kaut ko pārāk atklātu, pārāk neapstrādātu. Sasuke bija sev teicis, ka tas nekas nav. Neveikls negadījums. Tomēr doma bija iesakņojusies: varbūt Naruto nebija iebildis. Varbūt Naruto to bija gribējis. Varbūt skaļais, oranžos valkājošais idiots, kas apgalvoja, ka mīl Sakura, arī bija skatījies uz Sasuke gadiem ilgi ar tādu pašu intensitāti, kādu viņš paturēja Hokages kļūšanai.

Sasuke nekad nebija atļāvis sev atbildēt uz jautājumu. Viņš novērtēja cilvēkus tāpat kā draudus. Tos, kas bija vājāki par viņu, atmeta, lai tie viņu nepalēninātu. Tie, kas bija stiprāki, kļuva par apsēstībām, ko pārspēt. Naruto vienmēr bija ieņēmis sarežģītu vidusceļu — skaļš, pārgalvīgs, neizskaidrojami izturīgs. Kakashi bezgalīgās lekcijas par komandas darbu to tikai sarežģīja. Kādu laiku Sasuke gandrīz bija noticējis šai filozofijai. 7. komandas misijas bija piespiedušas viņu paļauties uz pārējiem diviem, sajust dīvaino, nevēlamo spēku, kas nāk no kustības kā vienam. Tad varas izsalkums aprīja mācību veselu.

Tagad izsalkums neērti sēdēja blakus jaunākiem, klusākiem izsalkumiem, ko viņš atteicās nosaukt.

Vēl viens klauvējiens. Šoreiz stiprāks.

Sasuke ausis trīcēja pret viņas elpošanas skaņu. Viņa aste vienreiz sita pret grīdu. Viņš varēja atvērt durvis. Viņš varēja stāvēt tur klusējot un ļaut viņiem skatīties. Viņš varēja izturēt to, kā viņu acis paplašināsies, kā Narutos lapsas ausis, iespējams, saslēgsies, kā Sakuras truša ausis pieplaks aiz apmulsuma vai kaut kā karstāka. Viņš varēja ļaut viņiem ieiet Učihu mājas tukšajā greznībā un piepildīt klusumu ar savām balsīm.

Viņš nekustējās.

Šoks joprojām bija pārāk liels. Tas piepildīja viņa krūtis, rīkli, telpu aiz acīm. Vārdi nenāca. Pat ja nāktu, viņš tos nebūtu izteicis. Runāšana padarītu pārvērtību īstu tādā veidā, kā klusēšana vēl ļāva viņam to noliegt. Runāšana uzaicinātu jautājumus, uz kuriem viņam nebija atbilžu — par ausīm, par asti, par to, kā viņa ķermenis tagad kustējās ar dzīvniecisku grāciju, kas šķita gan dāvana, gan atklātība. Runāšana piespiestu viņu skatīties uz Naruto un atcerēties klases skūpstu un iespēju, ka tas nekad nebija bijis negadījums Naruto sirdī.

Viņš nogrima zemajā dīvānā, ceļi pievilkti, aste cieši satinusies ap kājām. Melnās ausis palika modras pretēji viņam, sekojot katrai svara maiņai durvju otrā pusē. Naruto kaut ko nomurmināja Sakurai. Sakura atbildēja zemā, noraizējušā tonī. Viņi neaizgāja. Viņi vienkārši gaidīja, tā, kā 7. komanda vienmēr bija gaidījusi viņu pat tad, kad viņš tiem neko neatdeva.

Sasuke aizvēra acis.

Tumsā aiz plakstiņiem viņš ieraudzīja viņus trīs tādus, kādi viņi tagad bija: lapsu zēns, trušu meitene, kaķu zēns. Saistīti kopā ar to pašu neizskaidrojamo pārmaiņu. Jau saistīti ar gadiem ilgām misijām un sāncensību un spītīgo, nevēlamo lojalitāti, ko Kakashi bija mēģinājis viņos iekalt. Viņš sajuta veco novērtējumu ceļamies — Narutos spēks, Sakuras augošā medicīniskā prasme, viņa paša spēks joprojām nepilnīgs — un pirmo reizi aprēķins nedeva skaidrību. Tas tikai padarīja klusumu smagāku.

Ārā Naruto klauvēja vēl vienu reizi, klusāk.

Sasuke neatbildēja.

Viņš palika tukšajā mājā, ieskauts klana greznībā, kas vairs neeksistēja, valkādams to dzīvnieku ausis un asti, pret kuriem viņš vienmēr bija izturējies ar lielāku cieņu nekā pret cilvēkiem, un mēģināja atcerēties, kā elpot, neizdodot skaņu.

Durvis ne tikai atvērās; šķita, it kā barjera starp viņa kontrolēto izolāciju un haotisko pasaules realitāti būtu pārkāpta. Sasuke stāvēja sastindzis, Učihu muižas ēnas pieķērušās viņam kā otra āda. Gaisma no gaitena bija uzmācīga, atklāja viņu. Viņš to tagad nevarēja noslēpt. Kaķa pazīmes bija nenoliedzamas. Viņa melnās kaķa ausis, jutīgas pret katru mikroskopisko gaisa kustību, bija pussalocījušās pret viņa tumšajiem matiem — instinktīva ievainojamības žesta, ko viņš ienīda. Viņa melnā kaķa aste, gludā un tumšā, asi un uztraukti trīcēja aiz viņa, nodeva nemieru zem bālā izteiksmes. Viegla sārtuma kvēle, kas uzplauka uz viņa vaigiem, bija Učihu lepnuma nodevība, rozā nokrāsa, kas viņu atzīmēja kā satrauktu, atklātu un nenoliedzami apkaunotu.

Tad viņa skatiens fiksējās uz viņiem.

Naruto bija sensorā pārslodzes vētra. Lapsas zēna zīlītes bija paplašinājušās tik tālu, ka viņa zilās acis izskatījās kā dvīņu pusnakts dīķi, atspoguļojot Sasuke paša satraukto seju. Tās smieklīgās dzeltenās lapsas ausis stāvēja stingri taisni, trīcēdamas, kamēr tās dzēra Sasuke paātrinātās sirdsdarbības skaņu. Bet tieši Naruto mute piesaistīja viņa uzmanību, kad Naruto iekvēlojās šokā — četri asi ilkņi mirdzēja blāvajā gaismā, balti un bīstami pret viņa lūpām. Sasuke sajuta dīvainu, neviļus spoguli savā mutē. Kad viņa lūpa sarāvās aizsardzības rūcienā, viņš sajuta nepazīstamo sava četru ilkņu spiedienu pret apakšējo smaganu. Tie bija asi, plēsīgi un pilnīgi sveši.

Sakura stāvēja starp viņiem, viņas pašas rozā truša ausis trīcēja ar savaldītu emociju. Gaiss durvju ailē kļuva biezs, piesātināts ar pēkšņo viņu sajaukto feromonu lēcienu: asā Sasuke adrenalīna nots bīstami salda un kaķiska, Narutos smaržas siltā, saulē ceptā muskusa nots un Sakuras maigi, ziedu trauksmainā nots. Sasuke rīkle šķita saspringta. Viņš redzēja, kā Naruto uz viņu skatās — ne ar izsmieklu, ne ar ierasto skaļo izaicinājumu, bet ar kaut ko postoši intensīvu. Naruto skatiens pārlaida ausis, asti un aizkavējās uz Sasuke sejas, sekojot tam, kā jaunās hibrīda pazīmes bija saasinājušas viņa žokli un mīkstinājušas izteiksmi par kaut ko gandrīz... skaistu.

Klusums bija apdullinošs. Sasuke gribēja uzsprāgt uz viņiem, lai aizietu, atkāpties atpakaļ tumsā, kur viņš varētu izlikties, ka joprojām ir neaizskarams atriebējs. Bet viņa ķermenis neklausīja. Viņa ausis palika pieplakušas, aste turpināja savu nodevīgo trīcēšanu, un viņa skatiens bija ieslodzīts neapvaldītajā, neapsargātajā izsalkumā Naruto paplašinātajās acīs.

Trešās klātbūtnes pēkšņā iebrukšana satrieca to mazo, trauslo savaldību, pie kuras Sasuke bija pieķēries.

No gaitena ēnām aiz Naruto un Sakura materializējās figūra ar kluso nāvīgumu, kas piemita tikai plēsējam. Kakashi nepaziņoja par sevi; viņš vienkārši bija. Sudraba matu sensei, parasti tik atslābis savā gaitā, tagad stāvēja ar tērauda mugurkaulu. Viņa pelēkās vilka ausis bija pagrieztas uz priekšu, modras un nāvīgas, un bieza pelēka aste šķērsoja gaisu aiz viņa ar lēnu, mērītu autoritāti. Kad viņš rūca, viņa lūpas atvērās, atklājot četrus ilkņus, kas bija lielāki, izteiktāki nekā Narutos — nepārprotams vilka hibrīda ierocis. Sasuke sarāvās, viņa melnās ausis stipri pieplaka pie galvaskausa pie pēkšņās varas maiņas. Vilka — radījuma, kas atrodas baru hierarhijas augšgalā — ieviešana sūtīja primitīvu pakļaušanās un kairinājuma drebuļu vilni caur viņa kaķa instinktiem. Viņa aste vardarbīgi sita, nodeva, cik dziļi Kakashi klātbūtne viņu satrauca.

Sasuke jutās atklāts, stūrī iespiests starp lapsas neapstrādāto iekāri un vilka vērīgo autoritāti. Viņa paša kaķa murrāšana — tā neviļus nodevīgā skaņa — sāpīgi vibrēja viņa krūtīs. Viņš to ienīda. Viņš ienīda to, ka viņa ķermenis atzina Kakashi par pārāku plēsēju, un viņš ienīda vēl vairāk to, ka viņa ķermenis atzina Naruto nevis par draugu, bet par kādu, ko iekarot. Viņa smarža mainījās. Tā kļuva saldāka. Karstāka. Viņš acīmredzami bija meklēšanās periodā. Bet viņa tērps — bezpiedurkņu tumši pelēks krekls ar roku aizsargiem un apsējiem uz plaukstas locītavām, pelēks ar rāvējslēdzēju, augstu apkakli un īsām piedurknēm, un zili plaukstu sildītāji — padarīja februāra kaķu hibrīdu meklēšanās sezonu vēl acīmredzamāku. Viņa trīs pieres šķipsnas pielipa pie ādas sviedru dēļ, kas sakrājās tur.

Rīta gaisma turpināja lieties pa atvērtajām durvīm, apgaismojot trīs hibrīdu formas, kas kādreiz bija 7. komanda, un melno ausu, melnās astes figūra Sasuke Uciha stāvēja visa centrā, klusa, degoša un neatgriezeniski mainīta.

"